Labklājības ministre apsver ieviest īpašas kvotas invalīdu nodarbināšanai valsts iestādēs

Pērnā gada rudenī Rīgas Ekonomikas augstskola nāca klajā ar pētījumu "Nevienlīdzības seja". Pretēji stereotipiem lielākā daļa šo invalīdu ir pirmspensijas vecumā ar vispārējām saslimšanām jeb tā saucamo neredzamo invaliditāti.

Konkrētajā pētījumā secināts, ka starp problēmām, ar kurām visbiežāk saskaras invalīdi, bez veselības aprūpes nepieejamības, nepārdomātas atbalsta sistēmas un nepiemērotiem sadzīves apstākļiem ir arī bezdarbs. Turklāt, lai gan kopējais bezdarba līmenis mazinās, invalīdu bezdarbnieku īpatsvars ir ar augošo tendenci.

"Šī tiešām ir problēma. Cilvēki ir gatavi iesaistīties darba tirgū. Mums arī trūkst darbaroku, bet uzņēmēji, darba devēji ne īpaši ir pretimnākoši un vēlas šos cilvēkus pieņemt darbā," norāda labklājības ministre.

Lai situāciju vērstu par labu, ministre apsver iespēju invalīdu nodarbinātībā ieviest kvotu principu. Sākumā varētu noteikt, ka valsts iestādēs ir konkrēts darbavietu skaits, kurās jānodarbina invalīdi, savukārt pēc rezultātu izvērtēšanas to varētu attiecināt arī uz privātajiem uzņēmumiem. Pagaidām ideja gan vēl ir izstrādes stadijā un konkrēti kvotu nosacījumi nav zināmi.

Vienlaikus varētu izņemt no Darba likumu normu, kas paredz, ka, likvidējot kādu štata vietu, invalīdam ir priekšroka palikt darbā. Uzņēmēji to nereti izprotot kā nespēju invalīdu atbrīvot vispār.

Invalīdu un viņu draugu apvienībā "Apeirons" norāda, ka invalīdu nodarbinātības problēma ir jārisina, taču pagaidām vēl pāragri teikt, vai kvotu princips būtu labākais variants. Ja par to izšķiras, sākotnēji vajadzētu mēģināt valsts līmenī.

"Tajās valstīs Eiropā, kur strādā šī kvotu sistēma, ir savas problēmas, kas jāņem vērā. Piemēram, kā uzskaitīt tos cilvēkus, kuri vēlētos strādāt, kā administrēt kvotu sistēmu, vai būs kādas sankcijas vai tā būs vienkārši labas gribas izpausme. Papildus tam visam ir tas, ka ir ļoti grūti atrast šos darbiniekus. Tai būtībai jābūt tādai, ka nevajag pieņemt darbā cilvēku ar invaliditāti, bet speciālistu. Ja viņam ir invaliditāte, tad tās lietas saiet kopā," teic "Apeirona" vadītājs Ivars Balodis.

Attiecīgi šos jautājumus nevar skatīt atrauti no izglītības, pārkvalifikācijas un veselības aprūpes pieejamības invalīdiem. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītājs gan ir pret kvotu uzspiešanu uzņēmējiem. Tā vietā vajadzētu sakārtot normatīvo bāzi attiecībā uz invalīdu darba elastību. Piemēram, cilvēki ar kustību traucējumiem daudzus darbus varētu darīt mājās, bet tad ir jautājums par darba drošības normām.

"Protams, arī vairāk strādāt ar "burkāna principu". Piemēram, palīdzēt uzņēmējiem pielāgot darba vietas, lai invalīdus varētu vairāk nodarbināt. Iespējams, kādus bonusus paredzēt," pauž LTRK priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Viņš atzīmē, ka uzņēmējiem patlaban trūkst darbaspēka, tāpēc problēmu varētu atrisināt, arī tikai pilnveidojot regulējumu.

Jāpiebilst, ka Latvijā kāda no invaliditātes grupām ir piešķirta aptuveni 9% Latvijas iedzīvotāju.