Kā ar bērniem un pusaudžiem runāt par karu?

TV3 raidījumā "’900 sekundes’’ psihoterapeits, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs stāstīja – šobrīd grūti ir visiem, jo mēs burtiski esam no vienas krīzes ienākuši nākamajā.

"’Jāņem vērā, ka gan bērniem, gan pieaugušajiem jau ir aiz muguras vairāki gadi augsta stresa situācijā, bet tagad rodas nākamā bez pauzes pa vidu, kurā atgūties. Līdz ar to mēs esam kā skrējēji, kas no viena maratona ielec nākamajā, un tas, protams, atstāj efektu uz mūsu domām, sajūtām, visu pārējo,’’ situāciju raksturoja Konstantinovs.

Viņš pauda, ka, lai arī, iespējams, gribētos, šobrīd atslēgties no ziņām ir ļoti grūti, jo šādās situācijās cilvēkam ir dabiski mēģināt uzzināt un saprast pēc iespējas vairāk. Taču justies labāk var palīdzēt divas lietas: kopā būšana un rīcības plāna izveide.

"’Vispirms turēties kopā ar savējiem, un šis, iespējams, ir vislabākais brīdis, kad apzināt radus laukos, kas sen nav redzēti un dzirdēti, un vienkārši būt kopā. (..) Šis ir brīdis, kad vispārīgi nepalikt vienam ar savām domām, bailēm un visu pārējo. Šis ir arī brīdis, it īpaši, ja runājam par bērniem, kad vairāk samīļot savus bērnus vai vakarā, pirms gulēt iešanas, nedaudz vairāk laika pavadīt kopā gan ar bērniem, gan vienam ar otru.

Bet otrs ir domāt un runāt par to, kā mēs rīkosimies, ja kaut kas līdzīgs notiks [Latvijā], jo mūsu smadzenes darbojas tā, ka mums vieglāk ir izturēt jebkuras krīzes, ja zinām, ko darīt, kā rīkoties,’’ paskaidroja psihoterapeits.

Konstantinovs atzina, ka pusaudžu centrā jau vairākas dienas speciālisti katrā vizītē ar bērniem vai pusaudžiem runā par karu. Emocijas jauno cilvēku vidū ir ļoti dažādas – daudzi raud, ir izmisumā un baidās. Citi mēģina saprast, ko tas vispār nozīmē.

Taču, kā uzsvēra psihoterapeits, katram bērnam ir ļoti, ļoti svarīgi, lai vecāki šajā situācijā saglabā mieru, jo, ja pieaugušie var meklēt un uzklausīt dažādus avotus, bērnam tikai vecāki var iedot stabilitātes sajūtu. Tāpēc ir ļoti svarīgi tas, ko vecāks saka un kā jūtas.

Jānorāda, ka Kremļa uzsāktais karš arī veicinājis agresiju un naidu latviešu un krievvalodīgo bērnu starpā, kas novērojams arī skolās. Konstantinovs skaidroja, ka šīs visas ir sagaidāmās reakcijas. "’Kaut kas līdzīgs notika pandēmijas sākumā, un kaut kas līdzīgs notiks arī šobrīd, jo vienmēr, kad ir paaugstināts stress, bērni kaut kā to atreaģēs, un pieaugušajiem ir jābūt tam gataviem,’’ skaidroja eksperts.

Tas, ko pieaugušais var darīt, atkal ir – pēc iespējas bērnus nomierināt. Runājot ar bērniem, jāmēģina atturēties no emocionāliem izteikumiem vai vērtējumiem. Bērniem ir jāsniedz informācija, bet pašiem vecākiem labāk savas jūtas izreaģēt kaut kur citur, jo bērnam vajag redzēt un iegūt sajūtu, ka pieaugušais spēs par viņu parūpēties un saglabāt mieru.

Savukārt runājot par arvien pieaugošo dezinformāciju un kā ar to cīnīties, Konstantinovs iesaka vecākiem vienkārši paklausīties, ko bērns runā par karu. Tāpat var vienkārši uzdot jautājumus – "’Ko tu zini? Ko par to bērni runā dārziņā vai skolā?’’ u. tml. Vecāks tādā veidā iegūs priekšstatu par to, no kādiem informācijas avotiem bērns šīs idejas smeļas. Un, protams, ja dzird, ka ir saklausītas kādas muļķības, tā ir iespēja to izlabot un koriģēt.

Kā runāt par karu ar bērniem un pusaudžiem

No šodienas tiešsaistē ikvienam arī pieejams buklets vecākiem ar noderīgu informāciju, kas atbild uz jautājumu – kā runāt par karu ar bērniem un pusaudžiem?

Neapšaubāmi, šī brīža pasaules notikumi rada spriedzi un neziņu, kas ietekmē ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus un pusaudžus. Un ir ļoti svarīgi šo spriedzi mazināt, jo tā var traucēt bērnam un ģimenei ātri rīkoties apdraudējuma gadījumā, kā arī atstāt ilgtermiņa sekas fiziskajai un psihiskajai veselībai.

Galvenais nosacījums sarunās ar bērniem un pusaudžiem ir spēt saglabāt mieru un nosvērtību, jo, redzot vecākus mierīgus, bērns jutīsies pasargāts un drošībā. Tiesa, runājot ar bērniem, svarīgi arī ņemt vērā jaunās atvases vecumu.

Četru līdz desmit gadu vecuma bērni

Mazākiem bērniem svarīgākais ir fiziskā drošības sajūta. Viņi vēl nespēj aptvert kara nozīmi vai mērogus, bet izjūt vecāku stresu un iespējamo apdraudējumu savai fiziskajai drošībai. Tādēļ, runājot ar mazākiem bērniem, svarīgi vairāk izmantot ķermeņa kontaktu – uzlikt roku uz pleca vai biežāk samīļot.

Bērnā jāieklausās un uz viņa jautājumiem jāatbild ar īsām, konkrētām atbildēm, kas nav emocionāli piesātinātas, bet gan sniedz drošības apliecinājumu. Tāpat bērns jāsagatavo tam, kā rīkosieties krīzes situācijā, piemēram, uzņemt laiku, cik ātri visai ģimenei izdodas saģērbties un iziet no mājām.

Desmit līdz 14 gadu vecuma pirms-pubertātes un jaunāki pusaudži

Jaunajām atvasēm šajā vecumā svarīgi kļūst saprast, kas notiek ar pasauli un kā tas ietekmē viņu ģimeni. Pusaudžiem ir būtiski radīt sajūtu, ka ģimene ar viņiem rēķinās un viņi tiek iesaistīti kopējos ģimenes lēmumos.

Sarunās ar šāda vecuma bērniem jāaprunājas, ko viņi ir dzirdējuši par karu un kas ir viņu informācijas avoti. Uz pusaudzim neskaidrajiem jautājumiem atbildes var meklēt kopā, uzsverot pārbaudītas un uzticamas informācijas nozīmi.

Tiesa, arī šajā gadījumā pieaugušajam jāatceras savas sajūtas izreaģēt citur, nevis sarunā ar pusaudzi par šī brīža pasaules notikumiem. Tāpat nepieciešams apstiprināt bērna emocijas, bet saglabāt mieru un radīt pārliecību, ka pieaugušais spēs parūpēties par bērna un ģimenes drošību.

Kā arī pusaudzi nepieciešams iesaistīt krīzes scenārija plānošanā un izmēģināšanā un jau uzticēt nelielus pienākumus. Informāciju par to, kā rīkoties krīzes gadījumā pirmās 72 stundas, meklē šeit.

14 līdz 19 gadu vecuma pusaudži un jaunieši

Šajā vecuma posmā pusaudžus un jauniešus visvairāk uztrauc tas, kā karš ietekmēs viņu dzīves un nākotnes. Reizēm viņus var pārņemt bailes no nāves, panika vai depresijas krīze. Tādēļ vecākiem ir svarīgi pusaudzim dot arī sajūtu, ka viņš vismaz daļēji var ietekmēt to, kas ar viņu notiks kara gadījumā.

Saruna ar pusaudzi jau var būt krietni nopietnāka nekā ar jaunākiem bērniem, tostarp arī par sarežģītākiem politikas jautājumiem, ja pusaudzis ir izrādījis interesi. Bet arī šajā gadījumā vecākam jāmēģina atturēties no pārlieku emocionāliem izteikumiem un ar savu piemēru jādemonstrē, ka mieru iespējams saglabāt arī krīzes situācijās.

Ģimenē var arī ieviest ikvakara rituālu, kur visi kopā pārrunā aktuālo informāciju. Tās apkopošanu var uzticēt pusaudzim, kas arī palīdzēs sekot līdzi atvases patērētajiem informācijas avotiem.

Tāpat svarīgi pusaudzi iesaistīt krīzes scenārija plānošanā un uzticēt konkrētus uzdevumus. Būtiskākos lēmumus pieņemiet kopīgi, uzklausot pusaudža domas. Sarunās svarīgi arī atgādināt un uzsvērt ģimenes vērtības. Vērtību apjaušana var nākt arī talkā, ja sarunas laikā pusaudzis atklāj, ka pārdzīvo par kara bezjēdzīgumu.

Savukārt, ja pusaudzim no stresa parādās mentālās veselības problēmas – grūtības iemigt, nemiers, panikas lēkmes –, vecākiem atvases jāiepazīstina ar Pirmo psiholoģisko palīdzību (PPP), kuras relaksācijas tehnikas visa ģimene var veikt arī kopā. PPP bukletu meklē šeit.

Neraugoties uz to, ka apkārtējo pasauli pārņem milzu nemiers, vecāku miers un sniegtā drošības sajūta bērnam būs labākais pavadonis vislielākajā krīzē.

Pilno bukletu tiešsaistē vari atrast vietnē "’pusaudzim.lv’’ . Tajā atradīsi arī ieteikumus, kā atbildēt uz dažāda vecuma bērnu un pusaudžu biežāk uzdotajiem jautājumiem. Piemēram, kas ir karš? Kāpēc cilvēki karo? Vai karš nonāks līdz Latvijai? Vai mani iesauks armijā? Un citiem.