No pragmatisma uz ārēja ienaidnieka meklējumiem: kā gadu gaitā mainījusies Putina retorika?
Jau vairākkārt uzsvērts, ka karš Ukrainā ir ne tikai militārs, bet arī informatīvs. Dezinformācija, kā arī grūtības izprast, vai dažādi paziņojumi un video ir patiesība, puspatiesība vai ir viltojums – ar to sastopamies jau ilgstoši, taču īpaši asi – kara laikā.
Vladimirs Putins ir Krievijas propagandas mašīnērijas centrālais elements, un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) programmas "Starptautiskās attiecības" vadītāja Elīna Vrobļevska ir pētījusi viņa retoriku.
Viņas vērtējumā pirmās divas prezidentūras bija pietiekami pragmatiskas – Putins koncentrējās uz ekonomikas izaugzmes naratīvu un to, ka Krievijai būs vieta starp pasaules lielajiem spēlētājiem.
Lūzuma punkts bija sākot ar 2012. gadu un trešo prezidentūru, kad naratīvs par to, ka "mēs varam būt sabiedrotie", lai risinātu problēmas ar ASV un citām rietumvalstīm, pazuda un sākās aktīva ārējā ienaidnieka tēla veidošana, lai pret to noskaņotu iekšējo auditoriju un tajā pašā laikā attaisnotu savas konkrētās darbības.
"Putins 2012. gadā nebija tas populārākais cilvēks un viņa popularitāte kritās. Lai viņš varētu nodrošināt varas turpinājumu savā personā, viņam vajadzēja konsolidēt sabiedrību pret kaut ko," izmaiņas Krievijas prezidenta retorikā skaidro pētniece.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
