Slēpjoties no kara, mariupoliešu ģimene pagrabā pavada 46 dienas

Jūlija kopā ar ģimeni – vīru, bērniem un vecākiem, Latvijā uzturējās nepilnu diennakti un viņus satikām dažas stundas pirms došanās uz Poliju. Galamērķis ir nokļūt Čehijā pie radiem. Vēl pirms piecām dienām viņi visi atradās Mariupoles dzemdību nama pagrabstāvā, kur slēpās no okupantiem.

"24.februārī plkst. 5.11 no rīta nogranda sprādziens. Bērni histērijā atskrēja pie mums uz guļamistabu un pateica – mammu, ir sācies karš, par kuru mūs brīdināja. Ved mūs vienalga uz kurieni, uz jebkuru pagrabu – mājās mēs vairs nepaliksim," tei Jūlija.

"Mamma kā reiz dzemdību namā dežurēja diennakts maiņu un teica, lai nākam pie viņas. Tur nebija pilnvērtīga bumbu patvertne, bet vienkārši tāds kā ēkas pagrabstāvs. Turp mēs devāmies pārnakšņot. Uz vienu nakti. (TV3: Un cik ilgi tur palikāt?) 46 dienas."

Dzemdību namā lielākoties uzturējās darbinieki un viņu ģimenes. Ja pirmajās dienās tur bija ap 40mit, 60mit cilvēkiem, tad marta vidū tur dzīvoja jau vairāk nekā 170 mariupolieši. 46 kara dienu laikā, kuras tur uzturējās Jūlijas ģimene,  tur pasaulē nāca 26 jaundzimušie.

"Pirmās dienas bija ēdiens, sakari, elektrība, jutāmies pietiekami komfortabli un tā kā mūsu māja bija 400 metrus no dzemdību nama es varēju aiziet mājās izmazgāt drēbes, paņemt kādus produktus ēst gatavošanai, jo centralizēti tur nevienu nebaroja, vienīgi dzemdētājas," pauž mariupoliete.

"Tādi apstākļi nebija ilgi. 1.martā mums pazuda viens sakaru operators, 2.martā arī otrs. Elektrības centralizēti nebija, atslēdza gāzi, gaismu. Kaut kādi krājumi pateicoties tam, ka bijām dzemdību namā, protams, bija – bija ģenerators un degviela, taču tas viss bija jātaupa, jo mēs atrodamies tuvāk jau 2014. gadā zaudētajai teritorijai."

Jūlija stāsta, ka viņiem zināmā mērā paveicies, jo dzemdību namā sākumā bijuši pārtika krājumi un arī ugunsdzēsēju ūdens hidrants. Taču uz to nākuši visi vietējie iedzīvotāji un aptuveni nedēļas laikā ūdens beidzies.

"Pienāca brīdis, kad ūdens bija nu tieši tik, cik iedot bērniem padzerties. Par mazgāšanos vai zobu tīrīšanu vispār nebija runas. Mēs galvu izmazgājām 1.martā un pēc tam tikai 25. martā. Un bija brīdis, kad 3 litros ūdens mēs mazgājām trīs galvas, tajā pašā ūdenī mazgājām mantas un vēl ar to pašu ūdeni arī izmazgājām grīdas," norāda Jūlija.

Ukrainiete stāsta, ka pēdējie sakari ar Ukrainas pārstāvjiem pārtrūka 9.martā un kopš tā brīža pie viņiem varēja nokļūt tikai vietējie brīvprātīgie. Laiku pa laikam viņiem piegādāja maizi, pelmeņus. Sausiņus izdalīja pēc skaita, bet kādu nedēļu nebija pat to. Lai izdzīvotu, cilvēki savstarpēji mainījās ar pārtiku, zālēm: "Mums paveicās, jo bijām medicīnas iestādē, tādēļ kaut kāds minimāls medikamentu klāsts tur bija. Un šīs zāles nācās mainīt pret ūdeni, benzīnu, maizi – vienkārši, lai varētu noturēties pie dzīvības."

Par notiekošo pilsētā Jūlija runā negribīgi: "Mēs savā ziņā bijām izolēti, tādēļ ar to nenācās saskarties, jo pa ielām nestaigājām. Tie, kas dzīvoja tuvākajā apkārtnē, viņi centās dažreiz skriet uz mājām, bet troksnis un apšaudes bija nemitīgas – kurš šauj un kas uz kurieni lido, to nebija iespējams saprast. Cilvēki nāca un stāstīja – deg tā mājā, sagrauta tā māja."

Viņas ģimene nemitīgi cerēja, ka karš beigsies, bet marta beigās ieraugot savu nopostīto māju, ģimene pieņēma lēmumu evakuēties. Tā kā sakaru ar Ukrainas pusi jau sen nebija, vienīgā iespēja bēgt bija uz Krieviju.

"Kad 28.martā atnāca ar Ukrainu karojošās puses pārstāvji, viņi teica – mēs varam jūs evakuēt. Mēs teicām – nevajag, mēs esam mājās un uz turieni negribam. Bet, kad ieraudzījām savu sagrauto māju un sapratām, ka karš neapsīkst, ka jāglābj bērni un, ka mūžīgi sēdēt pagrabā mēs nevaram – nolēmām izbraukt," saka Jūlija.

Centralizēti ukraiņus nogādāja līdz Bezimennas ciemam Ukrainā, kur varēja izvēlēties – doties uz Krieviju vai okupēto Doņeckas apgabalu. Jūlija ar ģimeni lēma par labu Krievijai, jo tur bija radi. Uz robežas krievi viņus, protams, pārbaudīja – caurskatīja telefonus, pārbaudīja vai vīrs nav piedalījies karadarbībā. Tālāk nogādāja līdz Taganrogas pilsētai Krievijā.

"Centralizēti mūs aizveda līdz Taganrogai un, ja tālāk mums nebūtu, kur palikt, mūs kaut kur novirzītu, taču mēs arī varējām braukt kaut kur tālāk pašu spēkiem."

Mariupolē līdz šim vairums iedzīvotāju bija krievi un taujāta par vietējo emocionālo stāvokli Jūlija noteic: "Cilvēki domā tikai par to, lai tas ātrāk beigtos, jo ir tikai sāpes un skumjas. Kad braucām ārā no pilsētas tur viss bija nodedzināts un es pat baidījos skatīties ārā pa logu. Šobrīd cilvēki domā tikai par to, kā izdzīvot."