14. jūnijs ir traģiska diena arī mūsu armijas vēsturē. Vienlaikus ar civiliedzīvotāju masveida izsūtīšanu notika arī represijas pret Latvijas armijas karavīriem. Īpaši nežēlīgi notikumi pirms 81 gada risinājās Gulbenes pusē. No Litenes karavīru nometnes izsūtīja mūsu tā laika armijas kodolu – vairāk nekā pustūkstoti armijas virsnieku.
Litenes kapi ir vieta, kur pieminam nogalinātos un izsūtītos Latvijas armijas karavīrus 14. jūnijā piemin katru gadu. Tieši šīs apkārtnes mežos 1941. gadā padomju vara it kā uz nometni sasauca tā laika armijas virsniekus – ievilinot slazdā, vairāk nekā pustūkstoti no tiem deportēja, bet ap 50 nogalināja.
"Es esmu pārliecināts, ka nav iespējams uzrakstīt Latvijas armijas vēsturi, nepieminot Litenes vārdu. Jo Litenē tika iznīcināta neatkarīgas valsts virsniecība, neatkarīgas valsts armija ar vienu mērķi – nebūs armijas, nebūs Latvijas. Un es saprotu, cik tas ir nozīmīgi tieši šodien," pauž Litenes novadpētniecības entuziasts Jānis Zvaigzne.
No Litenes karavīri nonāca dažādos Sibīrijas reģionos. Starp Litenes deportētājiem bija arī rakstnieks Aleksandrs Grīns, kuram vēlāk tālienē piesprieda nāves sodu. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī citus virsniekus un mājās atgriezās vien retais.
"Tas pats runātājs, uz citāta beigām… Nepilns simts. Bet es precizēšu vienu lietu. Vienmēr mēs minam 560 izsūtītos virsniekus no Gulbenes stacijas. Bet jārunā ir par to, cik virsnieku tika iznīcināti gada laikā no 1940. gada 17. jūnija," saka Jānis Zvaigzne.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Un kopumā nepilna gada laikā, gan izsūtot, gan nogalinot, padomju režīma represijās cieta teju 5000 karavīru.
Viņus kopā ar pārējiem tūkstošiem, kuri 1941. gada represijās cieta, aizsardzības sektora vadība pieminēja arī Gulbenes dzelzceļa stacijā – vietā, no kurienes cilvēki tika sadzīti lopu vagonos. Tur tika uzsvērts – 1941. gada notikumi vēlreiz apliecina – naidīgajam kaimiņam nevarēja ticēt agrāk un tas tāpat ir arī šodien.
"Es nedomāju, ka pašlaik varētu pienākt tāda situācija, kur mūsu virsniekus varētu iemānīt slazdā, kā tas bija Litenē, mūsu politiķi būtu gatavi piekāpties kaut kādiem ultimātiem un ielaist iekšā tikai paļaujoties uz Padomju Savienības vai Krievijas žēlastību," norāda aizsardzības ministrs Artis Pabriks (AP).
Savukārt citi, kuri paši smagos izsūtījuma gadus izjutuši vai to piedzīvojuši viņu radi, uzsvēra, – jādara viss, lai šāda nelaime tā arī paliktu vien drūma Latvijas vēstures lappuse.
"Ļoti daudzi manas dzimtas cilvēki neatriezās, tāpēc mums, Vanagiem, ir svarīgi, lai jebkurā Latvijas stūrī nebūtu tās sāpes, tās turpinās, un mēs viņas pieminam. Lai Dievs dod un pasargā mūsu tautu no tāda likteņa," teic "Daugavas vanagu" biedre Solveiga Ābola.
"Man mammas dvīņu brāli izveda, un tā viņš tur palikās. Un es joprojām atceros, un, ja mēs tautas neatceros vēsturi, mums nav nākotnes," saka Gaida.
Gulbenes iedzīvotāji izsūtītos pieminēja arī Litenes mežā – vietā, kur padomju režīms pastrādāja zvērības pret Latvijas armijas virsniekiem.
