Režisors Matīss Kaža par galma āksta privilēģijām, savu filmu panākumiem un hipsteru kino nepieciešamību

"Tas šobrīd ir novērojams visā nozarē, ka ir it kā pēkšņs filmu pieplūdums. "Vainīga" ir pandēmija, jo gluži vienkārši bija kāds pusotrs gads, kurā nebija gandrīz nevienas filmas.

"Neona pavasaris" arī faktiski bijis pabeigts jau pagājušā gada vasaras beigās. "Ūdens garša" gan teorētiski ir jaunāka filma, kaut gan tā iznāca iepriekš, bet mēs to nofilmējām pagājušā gada vasarā. Savukārt "Māsas" – tas gan ir vissvaigāk pabeigtais darbs. To mēs pabeidzām šī gada pavasarī. Vienmēr ir tāds neliels periods starp filmas pabeigšanu un demonstrēšanu. Ir jāsagatavo mārketinga kampaņa. Arī festivālu loks. Filmas piesaka festivāliem un kādu laiku ir jāgaida atbilde, jo festivālā, tāda veida filmas, kā "Māsas" un "Neona pavasaris" piedzīvo pasaules pirmizrādi un tikai tad tās var nonākt kinoteātru repertuārā. Tas ir laika grafika jautājums, bet otra pamatojums ir tā, ka daudz ir strādāts tieši šajā Covid laikā, un paradoksālā kārtā vairāk, nekā tad, kad nebija pandēmijas," saka režisors.

Nebija, kas novērš uzmanību?

Nebija. Man īstenībā ir vēl viens tā laika projekts, kas ir "Kino un mēs". Mēs diezgan daudz paspējām izdarīt, par spīti visiem ierobežojumiem. Kaut gan jāsaka godīgi, ka vienu projektu mums pandēmija ietekmēja diezgan pamatīgi. Tā bija filma "Māsas", kur mums otrajā filmēšanas dienā bija Covid-19 pozitīvs gadījums un filmēšanas posms par pusmēnesi jāpārceļ. Līdz ar to visa pārplānošana ietekmēja filmēšanu, bet citādi mums šādu precedentu nebija.

Par "Kino un mēs". Tā ir tava pirmā spēlfilma?

Te arī sanāk otrādāk. Teorētiski es vesternu "Kur vedīs ceļš" nofilmēju vispirms, tas tikai iznāca vēlāk. Respektīvi pandēmija ir radījusi tādu nedaudz apjukumu manā filmogrāfijā.

Tā bija pirmā, kura iznāca, bet tā jau arī ir tāda filma, kas patiesībā ir starpdisciplinārs darbs, darbs starp teātri un kino un ar viena kadra paņēmienu. Godīgi sakot "Kino un mēs", man pašam ir viens no sirdī vistuvākajiem projektiem, jo tas tapa ļoti īsā laikā ar trīs fantastiskiem aktieriem, kuriem sanāca izveidot, manuprāt, kaut ko ļoti īpašu un pats galvenais, ārkārtīgi smieklīgu, jo tik jaudīga pirmizrāde, kā tai filmai, man nevienai citai filmai nav bijusi. Tas bija nedēļu pirms kārtējā lokdauna. Skatītāji zālē jau saprata, ka viņi tuvākos trīs, četrus mēnešus uz kino aiziet nevarēs. Tik aktīvu publiku es nekad nebiju piedzīvojis, kā tajā pirmizrādē.

"Kino un mēs" tev bija izvēlētas trīs filmas – "Ezera sonāte", "Mērnieku laiki" un "Dubultslazds". Pilnīgi atšķirīgi žanri. Piemēroti izvēlētajiem aktieriem, ar kuriem tu strādāji?

Mēs kopā skatījāmies visas tās Padomju laiku ikoniskās spēlfilmas un tad mēs sapratām, ka jāpaskatās kaut kas tāds, ko neatceras vai atceras mazāk. "Ezera sonāte" bija tāda filma, kuru zina gandrīz katrs cilvēks, kurš kaut nedaudz interesējas par Latvijas kino. Vienu vajadzēja tādu. Tad mēs gribējām kaut ko, kas ir tajā padomju Latvijas kino raksturīgajā manierē, ko es esmu nodēvējis par "rūķu kino" stilu, pie kura pieder "Velna kalpi" un arī "Mērnieku laiki", kur visi runā kaut kādās spalgās balsīs un uzvedas tā, it kā būtu no kaut kādas hobitu filmas rūķīši. Nu tā tie varoņi pārsvarā šajās filmās uzvedas. (smaida) Mēs gribējām uzzināt, kāpēc tas tā ir? Kāpēc tāda veida priekšnesums tolaik skatītājiem patika un ko ar to var izdarīt mūsdienās? Tas ir par "Mērnieku laikiem".

"Ezera sonāte", kā jau es teicu, ir melodrāmas klasika. Tur mums fascinēja īpatnības Cilinska (Gunārs Cilinskis, filmas režisors un galvenās lomas atveidotājs – red.) tēlojumā un scenārijā. Mēs nevarējām saprast, kāpēc galvenais varonis tik neaktīvs un neizlēmīgs attiecībā pret Astrīdas Kairišas tēloto varoni. Par to mēs tur pasmējāmies.

Savukārt "Dubultslazds" bija jaunatklājums. Es to filmu nebiju iepriekš redzējis un tas ir tāds… amerikāņiem ir tā saucamās B kategorijas kino filmas. Tādi lēti trillerīši un defektīvi. "Dubultslazds" atbilst šiem kritērijiem, bet tur ir tik "garšīgas", teiksim tā, vēlo padomju laiku iezīmes, kad visi tie, (apvaldot smieklus) pornogrāfijas importētāji un VHS kasetēs tirgotāji, afēristi, ir burvīgi tipāži, un absolūti neticams scenārijs. Tā, ka visas situācijas liek uzdot jautājumu: "Kā kaut kas tik neticams varētu notikt?" Tad mēs to apspēlējām. Mums bija jāatrod iekšējais pamatojums tam, kāpēc uz ekrāna ir tas, kas tur notiek. Tur, protams, Andrim Keišam bija ļoti daudz kur izpausties Pļaviņa lomā, kurš filmā "Dubultslazds" spēlē fotogrāfu.

Vai tu esi tas stingrais režisors vai ļauj "režisēt" visai radošai komandai?

Tad es neesmu stingrais, pēc šī principa. Es drīzāk ļauju komandai izpausties.

Bet groži un gala vārds ir tev?

Respektīvi, es jau to bildi un notiekošo kontrolēju. Ja man kaut kas intuitīvi nepatīk, tad veicu korekcijas. Pārsvarā mēs vienmēr, neskatoties uz to, ka iesaistās ļoti daudz atšķirīgu, radošo balsu, nonākam līdz rezultātam, kas mani apmierina mana konkrētā darba kontekstā, jo katrs no tiem darbiem pieprasa nedaudz citādāku gan aktierisko priekšnesumu, gan vizuālo estētiku. Bet jā, es ļauju izpausties.

Vēlēšanu naktī tavai filmai "Ūdens garša" bija īpašs seanss ar stand-up.

Šobrīd kino izplatīšanai ir diezgan dramatiska situācija, un visi kino veidotāji meklē veidu, kā  seansiem pievienot vēl kādu papildu vērtību, respektīvi, radīt īpašos seansus, lai atnāk skatītāji, jo citādi mums ir pieci, seši, nu padsmit skatītāji zālē.

Mēs sapratām, ka "Ūdens garša", ņemot vērā, ka filma ir satīra par daudziem procesiem, kas ir raksturīgi ne tikai mūsdienu Latvijā, bet visā pasaulē, – to tagad Latvijā līdzīgi aplūko seriāls "Karmas latvieši" –  brīnišķīgi sasaistās arī ar vēlēšanu nakti, kas ir tāds liels balagāns, ja būsim godīgi. Mēs uztaisījām vēlēšanu naktī savu balagānu, kur varēja noskatīties filmu un pēc tās sekoja aptuveni 45 minūšu garš, politiskais stand-up, patiesībā tur bija tāds samaisījums starp stand-up, kas ir vairāk stāstošs, un Andra Keiša parodijām, kurās viņš iemiesojās dažādos politiķos un politikas personībās.  (smejas)

Filma par medijpratību?

(sirsnīgi smejas) Principā, jā, bet mēs to darām caur komēdiju, kas gan vienā brīdī pārtop diezgan nežēlīgā un skarbā vēstījumā. Tā jau tas arī ir, ka kādā brīdī, par šādām tēmām runājot, ir skatītājam ar kino āmuru bišķiņ jāiedauza. Tā filma, starp citu, piedzīvos atkal jaunu dzīvi, jo tā nupat tika uzņemta Tallinas kinofestivāla "Black Nights" Baltijas konkursa programmā. "Ūdens garša" sāk savu starptautisko dzīvi no šī gada novembra, kas mūs priecē.

Īstenībā es domāju, ka tēma medijpratība un šie īstie vai viltus guru, kritiskā domāšana, mūsdienu influenceru laikmetā ir aktuāla visā pasaulē. Tā ir jauna vara. Patiesībā vadošā no šīm varām vairs nav mediju vara, bet tā ir soctīklu personību vara. Tur uzreiz ir daudz mehānismu, kā tu vari ģeometriskā progresijā to skatītāju skaitu audzēt, ja tu zini tos mehānismus, pēc kuriem operēt un kādu saturu piedāvāt.

Nevaru nepajautāt par tavu studiju "Trickster Pictures", kuras nosaukums ir…

Žuļiku kantoris!? Nu nē, nav tik vienkārši.

Nē, es sapratu, ka mana saruna notiks studijā "Viltnieku bildes".

Īstenībā ir tā, ka tas "Trickster" – tas ir tāds arhetips. Piemērāms, Šekspīram tas ir galma āksts. "Trickster" ir arhetips, kurš drīkst teikt patiesību, acīs skatīdamies, un tam nekas slikts par to nebūs. Respektīvi, tas pats ir arī stand-up komiķi, mākslinieku. Māksliniekam uzdevums ir teikt baltu patiesību, tev acīs skatoties. Tāpēc mēs izvēlējamies šo te "žuļiku". Protams, ka šāds tēls izmanto visādus šaubīgus paņēmienus un ir diezgan bezkaunīgs. Man liekas, ka māksla kā reiz ir tas lauciņš, kurā būt bezkaunīgam ir labi (sirsnīgi smejas) un vajadzīgi.

Vēl viena asociācija ar tevi man ir vārds "drosmīgs". Pirmais vesterns Latvijā, viena kadra filma, tad uzdrošinies aizskart filmu "Ezera sonāte". Tie, kas dievina Cilinski, teiks: kā var uzdrošināties kaut ko tādu darīt? Vai var teikt, ka tu esi drosmīgs?

Es teiktu, ka jebkuram cilvēkam, kurš uzņemas pārkāpt kādas robežas, zināmai drosmei ir jāpiemīt. Tas vienkārši ir vajadzīgs, jo citādi šādas filmas netaptu. Te nav runa tikai par mani, bet arī par daudziem citiem drosmīgiem autoriem, kas Latvijā ir teātrī vai kino.

Bez tā jau nevar, jo uzdrīkstēšanās ir vajadzīga kaut vai pirmajā solī, kad tev ir ideja, un tad ar šo ideju vajag padalīties ar citiem. Turklāt, vēl bieži vien tie ir cilvēki, kuri to vērtē un tad nosaka, vai šai idejai ir piešķirams finansējums vai ne. Drosme ir neizbēgama šīs nozares nepieciešamība. Man šķiet, ka tas visvairāk ir tajā agrīnajā stadijā. Agrīnajā stadijā mākslinieks vēl ir diezgan neaizsargāts. Ideja varbūt vēl nav pabeigta, nav vēl īsti gatava, attīstīta, bet, ja var just, ka tur kaut kas spēcīgs var tapt, tad ir ļoti nepieciešama drosme, lai uzdrīkstētos ar to ideju padalīties ar citiem, neskatoties uz to, ka tā vēl nav pabeigta. Ir jau tās bailes, ka nesapratīs. Pateiks, ka štruntīga – vērtētājs to uzreiz lasīs kā pabeigtu darbu, bet tā vēl nebūt nav. Uzdrīkstēšanas un drosme ir nepieciešama.

Un sava komanda?

Jā, protams, ka sava komanda. Tie, kuri saprot tos principus, pēc kuriem konkrētais mākslinieks strādā.

Man tas bija īpaši būtiski, strādājot ar Lindu Olti pie filmas "Māsas", jo viņa bija režisore debitante pilnmetrāžas kino. Tur bija nepieciešams izdarīt maksimāli daudz, lai viņa justos komfortabli, lai viņai būtu gana daudz laika strādāt. Kino nozarē laiks ir ārkārtīgi ierobežots. Piemēram, tev ir tik un tik filmēšanas dienu, cik budžets atļauj, un vairāk arī nebūs. Īpaši pie pirmās filmas, strādājot ar bērniem, pusaudžiem, ir vajadzīgs laiks. Tie nav profesionāli aktieri. Tur nevar zibenīgi visu izdarīt. Un vēl, strādājot ar komandu, kurā ir ārzemnieki. Tā ir citāda filmu kultūra. No Itālijas mums bija kameras grupa. Respektīvi, es centos izspiest maksimāli daudz laika šai filmai.

Tu neesi piedzimis Latvijā. Vai tu arī nemācījies Latvijā?

Mācījos es gan Latvijā. Tur tas stāsts ir tāds, ka es piedzimu Zviedrijā, jo mana mamma (režisore Una Celma – red.) tajā brīdī strādāja un taisīja filmu, ja nemaldos "1960. gada meitenes" (dokumentāla filma par Latvijas sievietēm un viņu likteņiem. (1995) – red.), un es principā tiku drīz vien attransportēts uz Latviju. Latvijā dzīvoju līdz 18 gadu vecumam. Es gāju gan pamatskolā, gan vidusskolā Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā un tad gan uzreiz aizbraucu prom uz Ņujorku, kur es nodzīvoju četrus gadus, un vēl pusgadu nodzīvoju Losandželosā.

Esmu no Rīgas, no šejienes. Es neesmu ne Zviedrijā, ne ASV bērnības laikā ilgstoši dzīvojis.

Atgriežoties no Amerikas, droši vien tev bija cits skatījums. Nelikās, ka šeit viss ir mazs?

Vispār, ja godīgi, tā kā es dzīvoju Ņujorkā, tad tīri no ikdienas pieredzes, ir pilnīgi citas sajūtas, esot šeit vai arī kādā citā Eiropas pilsētā. Vienkārši skaņas līmenis ir cits. Nav to milzīgo ēku, nav to ārkārtīgo cilvēku pūļu, līdz ar to, pat aizbraucot uz Vīni, būtu sajūta, ka tu esi provincē, jo Ņujorka vienkārši ir absolūta metropole. Ar Tokiju ir tas pats stāts. Dažkārt ar Londonu, no turienes atbraucot. Vienkārši tā tas ir. Tāpēc, ka tas cilvēku miljonu skaits ir daudz lielāks.

Ir atšķirība. Ņujorkā tomēr ir tā anonimitāte, bet šeit, mēs jau dzīvojam savā burbulī. Es eju uz tādām kultūrvietām, kur es redzu vienus un tos pašus cilvēkus.

Kad atgriezos no Amerikas, tad es kā reizi nonācu  Rīgas pagrīdes reivos, kas iedvesmoja "Neona pavasari". Salīdzinot ar Berlīni, kur ir katram klubam sava auditorija, kas tur regulāri nāk, šeit daudzos pasākumos redz atpazīstamas sejas atkal un atkal. (smaida)

No otras puses, protams, kaut kā kultivēt mazas valsts kinematogrāfu un piedāvāt tam dažādību, arī ir vērtīgi. Latviešu skatītājs joprojām ir jāpārliecina, pieņemt arī kaut ko citu, ne tikai patriotisko kases grāvēju, ala "Rīgas sargi" vai "Dvēseļu putenis". Mums ir jānonāk līdz tam līmenim, ka arī mūsdienu stāstiem, vietējām animācijas, šausmu filmām un komēdijām, ka tām arī ir liela auditorija un ka skatītājs nav ieinteresēts latviešu kino tikai tad, ja tas vēsta par kādu būtiski vēsturisku notikumu. Jo tas ir, protams, viena tipa kino. Bet, ja mēs tikai masveidā skatīsimies viena tipa kino, tad kā skatītāji paliksim zaudētājos.

Ir taču grūti dabūt kinoteātrī cilvēkus?

Jā, tāpēc mani interesē, kā tagad ies filmām "Mātes piens" un "Janvāris", kuras varētu ierindot šajā te kategorijā. "Mātes piens" ir otra kategorija, kura Latvijas kino skatītājiem patīk, tā ir – ļoti populāru romānu adaptācija. Protams, ka visām pārejam, kas šoruden ir bijis, rādītāji ir apbēdinoši. Tur būtu jādomā, ko darīt. Varbūt noteicošais ir tas, ka šīs filmas ir tik daudz kopā, bet pavasarī arī bija līdzīgi rādītāji.

Vienkārši Covid-19 laiks ir mainījis skatīšanās paradumus un satura pieejamība "Netflix" un arī vietējos straumēšanas pakalpojumos, kā "Go3", piemēram, ietekmē kino apmeklējumu. Vai skatītājs ir gatavs un kāpēc skatītājs ir gatavs piecelties no dīvāna un aiziet līdz " Splendid Palace" un noskatīties kādu filmu.

Mani priecē tas, ka "Rīgas festivālā" (Riga IFF – red.) uz filmām ir pastāvīgi pilnas zāles. Tas liecina par to, ka uz notikumu skatītājs ir gatavs iet. Ir tikai jāsaprot, kādiem paņēmieniem uz filmu, kura ir regulārā repertuārā, dabūt pilnas zāles reizēs, kad nav filmas radošās grupas dalības vai kas nav pirmizrāde. Mēs varam izskraidīt pa tiem kinoteātriem, cik mēs varam, bet mēs nevaram būt katrā seansā klāt un katru seansu padarīt par notikumu. Tas vienkārši ir dārgi un no pieejamības viedokļa – sarežģīti.

Lieli multipleksu kinoteātri, vai tie ir piemēroti tavām filmām?

Šobrīd es teiktu tā– multiplekss varbūt ir vairāk, nekā "Splendid Palace", būvēts mūsdienu kino demonstrēšanas tradīcijā. Tā ir melna, tumša zāle un tehniskā kvalitāte ir šad tad augstāka, kaut gan arī ne vienmēr. Es piekrītu, ka multiplekss pārsvarā ir orientēts uz lielajiem Holivudas, Amerikas kases grāvējiem, un uz filmām, kur iet jaunieši, par supervaroņiiem, ģimenes animācijas filmām. Tā ir tā auditorija, kas pārsvarā apgrozās multipleksos. Un ir auditorija, kas pārsvarā iet uz "Kino Bize", "Splendid Palace", kuriem patīk tā estētika, noskaņa, kas ir šajos kinoteātros. "Kino Bize" vairāk ir tāds "grandžīgs", jauniešu, studentu kinoteātris, savukārt "Splendid Palace" ir tāda nobriedušākā auditorija.

Tas ir labi, ka mums ir variācija kinoteātros. Es domāju, ka tas, kas pietrūkst, ir tāds kinoteātris, kas būtu kā "Kino Bize", tikai ar 250 vai 300 skatītāju vietām. Kas tiktu veidots pēc klasiskā Ņujorkas neatkarīgā kinoteātra principa. Kūrēts kinoteātris, vidēja izmēra zāle. Ar kafejnīcu vai kino tematisko veikalu, kur var iegādāties kino grāmatas vai kaut ko līdzīgu. Kaut kas tāds vēl Rīgā pietrūkst. To vislabāk varētu realizēt Tallinas pagalmā, jo tur varētu mierīgi kādu no paviljoniem vai noliktavām pārveidot par kino zāli, un tur arī būtu auditorija. Būtu jāieguldās, bet es domāju tāds "hipsterīgs" kinoteātris mums vēl pietrūkst.

Savukārt par multipleksiem, jā, protams, ka uz filmām "Māsas" un "Neona pavasaris" auditorija multipleksos ir zemāka, nekā šajos te, nosacīti, mākslas kinoteātros bez popkorna. Bet tajā pašā laikā es saprotu, ka popkorns lielajiem kinoteātriem šobrīd ir absolūta nepieciešamība, jo tas ir tas, uz ko pelna. Popkorns ir nenormāli lēts un to pārdod ļoti dārgi un kinoteātriem tas ir vajadzīgs, jo šobrīd tie ir uz izdzīvošanas robežas.

Kā tavas filmas uzņem ārpus Rīgas?

Man liekas, ka no manām filmām vislabāk uzņemtā ārpus Rīgas bija "Kino un mēs". Tāpēc, ka tā ir, kā lai pasaka, kino "kapustņiks". Man šķiet, ka labs kino "kapustņiks". Tas ir kaut kas tāds, uz ko laukos auditorijas iet. Šobrīd visvairāk iet uz Elzas Gaujas filmu "Mamma vēl smaida", kas arī ir komēdija.

Laukos strādā filmas ar populāriem aktieriem, izklaidējošas un arī patriotiski vēsturiskie gabali. Filmām, kā "Māsas" un "Neona pavasaris", jo īpaši, laukos neparedzam tik lielu apmeklējumu. Tas ir vairāk Rīgas un urbāno centru kino. Kaut gan "Māsām" tas būs lielāks, nekā "Neona pavasarim" tāpēc, ka "Māsas" ir vairāk ģimenes auditorijai, bet "Neona pavasaris" jauniešu drāma. Tai auditorija laukos, visdrīzāk, ir vismazākā, bet, savukārt, Rīgā ir diezgan labi.

Es esmu braucis diezgan daudz uz tiem radošās tikšanās seansiem laukos. Man priecē, ka par "Ūdens garšu" mums bija interesantas diskusijas. Starp citu, es tagad neatceros, kurā pagastā vai mazpilsētā, bet kāds bija pēc "Ūdens garšas" seansa uzrakstījis sūdzību vietējai avīzei, ka šī filma esot minoritāro grupu uzskatu propaganda. Konkrēti, laikam tika domāti homoseksuāli cilvēki. Es domāju – kurā brīdī šajā filmā (smejas) ir kaut kas tāds? Tas cilvēks gan jau domāja to ainu ar Keišu (Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs – red.)  un Daudziņu (Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš – red.), bet kura brīdī tā ir propaganda?! (smejas) Tas mani mulsina, protams. Tas ir tāds interesants precedents.

Citādi es domāju, ka izklaides filmas ir tās, kas vispozitīvāk tur ir uztvertas. Godīgi sakot, par "Neona pavasari" un "Māsām" es vēl nezinu, jo tās filmas tikko startēja un vēl neesmu bijis nevienā radošajā seansā ārpus Rīgas.

Runājot par "Neona pavasari", mums ir augstskolas arī ārpus Rīgas, mēs jau nezinām kādi reivi ir ārpus Rīgas.

Visforšākie reivi esot Madonā. Un Liepājā arī esot tīri neko. (smaida)

Tas ir vēl viens variants, bet tad šie seansi būtu jāorganizē pašās skolās. Starp citu tā ir otra lielā auditorija šīm filmām – skolēni, visdrīzāk vidusskolēni "Neona pavasarim" un no kādas 6., 7. kases "Masām", jo filmas ir iekļautas "Skolas somas" programmā, un tas gan mums palīdz sasniegt lielāku auditoriju, kas uzrodas tad, ja šīs filmas rāda skolās vai skolēni brauc uz kinoteātriem grupās. Abās filmās īstenībā ir ļoti aktuālas tēmas jauniešiem, gan arī tādas tēmas, kuras var apspriest sociālo zinību nodarbībās. Kaut vai bērnunama tēma un ģimenes piederības tēma filmā "Māsas". Šīs te jauniešu attiecības ar vecākiem un ar narkotikām un citām līdzīgām vielām.

Tevi nebiedē tas, ka jaunieši var būt tieši un pajautāt: Tu uzņēmi "Neona pavasari", vai tu to visu esi izmēģinājis, ka tu tagad vari tā pastāstīt un parādīt?

Skaidrs, ka filmas veidotājam ir jābūt izpratnei par to, kas tur tiek rādīts. Es no savas personīgas pieredzes varu teikt, ka es to reiva scēnu Latvijā esmu diezgan pamatīgi izbaudījis. Dažādas pieredzes, kas ar to ir saistītas, lai to izdarītu.

Aleksandrs Grebņevs, filmas operators,  savukārt, ir 90. gadu beigu reiveris. Tad, kad viņam bija 18, 19 gadi. Viņam kameras darbs, teiksim tā, "vistrāpīgākajās" ainās, man liekas adekvāti vizualizē to ķermenisko pieredzi, kāda ir reivos. Cik nu mēs varējām tam pietuvoties, mēs centāmies ar visiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Īpaši ar muzikālo un skaņas dizaina risinājumu.

Runājot par "Neona pavasari", kaut kad esi izteicies, ka vislabākie pasākumi ir tie, par kuriem vismazāk zina?

(smaida) Tā mēdz būt, jā. Piemēram, šajā vasarā bija viens brīnišķīgs reivs, kas notika ārpus Rīgas, kurš nebija nekur afišēts, bet tas notika tik ārkārtīgi skaistā vietā. Tu reivo un dejo visu nakti, un ap kādiem 4.30 vasarā sāk lēkt saule un tā telpa, kā jau reivā, ir piedūmota. Tie saules stari un dūmi veido ārkārtīgi skaistas gaismu staru virtenes. Tā bija tāda burvīga pieredze.

Bieži vien tie reivi, kuri ir vismazāk afišētie, ir tie jaudīgākie. Dažkārt tie paredz arī kaut ko tādu, kad tev ir jāiet ārpus tradicionālajām kluba robežām. Brīnišķīgi reivi notiek pamestās industriālās ēkās, garāžās. Šajā gadījumā tā bija lauku māja.

Pirmizrādes laikā notika plaši reklamēts reiva pasākums H2O kvartālā?

Tas bija tāpēc, ka tur bija jābūt visai filmēšanas grupai un aktieriem. Tā bija vairāk kā filmas pēcballīte, kas arī ir reivs. Mēs speciāli uzaicinājām ārzemju māksliniekus un atvērām to kā publisku pasākumu. Kā jau es teicu, kino ir jāpadara par notikumu, lai mēs dabūtu pirmo dienu auditoriju. Mēs noorganizējām šo pasākumu, kas tiešā veidā saistās ar to komūnu, ar to vidi, kas ir atspoguļota filmā. Pasākums bija tīri labs tieši no mūzikas viedokļa.

Netraucēja tas, ka tas bija publiski izziņots?

Es domāju, ka nedaudz traucēja, no tāda viedokļa, ka tur bija nedaudz cita publika, nekā tradicionāli šajos reivos Rīgā. Tas tāpat būtu sagaidāms, jo man visa filmēšanas grupa nav reiveri. Mēs filmēšanas grupā esam kādi 70 cilvēki, ja ne vairāk. Skaidrs, ka viņi visi nav no šīs komūnas. Tas tāpat būtu savādāk, ja mēs neafišētu šo reivu.

Ir vēl viens darbiņš, ko tu darīji šajā rudenī, vērtēji jaunos režisorus skatuves mākslas festivālā "Patriarha rudens".

Tur es skatījos teātra izrādes. Tas nebija kino. Tie bija ļoti dažādi darbi, jo vienā vērtējumu un darbu katlā bija gan doktorantūras students, profesionālis ar ļoti plašu iepriekšēju pieredzi, gan maģistra darbs, gan 2. kursa bakalaura studenti. Tās ir kategorijas, kuras bieži vien ir grūti salīdzināt. Vienkārši tāpēc, ka pieredzes līmeņi ir ļoti atšķirīgi. Vieni ir absolūti zaļi gurķi un tad ir autori ar plašu pieredzi. Beigās mēs galveno balvu iedevām par maģistra darbu, jo tas bija tas darbs, kas gan emocionāli, gan no režijas viedokļa visvairāk pārliecināja. Mārtiņa Kalitas darbs.

Tu jau vari teikt, ka esi izkāpis no jaunā režisora kurpēm, ja tevi aicina vērtēt citu režisoru darbus?

Teiksim tā, debitants es vairs neesmu. Mani uz priekšu virza tieši tas, ka es katru reizi cenšos kaut ko jaunu izmēģināt, piemēram, vienkadra filmas, tad bija vesters, kas ir tāds netipisks žanrs Latvijai. Tagad "Neona pavasarī" atkal cits žanrs. Es mēģinu jaunas pieredzes faktoru ieviest tik un tā, nomainot paņēmienus, ar kuriem es strādāju, vai tos stāstus, kurus es stāstu ar šiem darbiem.

Godīgi sakot, mani pirmo reizi žūrijā uzaicināja, kad man bija 22 gadi. Zviedrijas festivāls, jo es biju festivālā iepriekšējā gadā ar savu pirmo dokumentālo filmu, par kuru ieguvu balvu. Tā kā žūrijā mēdz būt dažāda vecuma cilvēki. Īpaši tādā studentu festivālā, kā "Patriarha rudens", jo arī te kāds no studentiem tika uzaicināts žūrijā.

Tādos profesionālos, lielos festivālos, skaidrs –  ir vairāk vidējās paaudzes mākslinieki un vecmeistari.

No kura brīža, ja mēs runājam par paaudzēm, varam teikt, ka mēs esam vidējā paaudze, jo statistiķi velk tos datus…

Es domāju, ka vēl 10, 15 gadi un jaunietis skaitīsies līdz 35, nevis 30, kā tagad. Agrāk laikam bija 25.

Tas ir likumsakarīgi no tāda viedokļa, ka mūsu dzīves ilgums pieaug, jo veselības aprūpes sistēma un visi tie faktori, kas nodrošina dzīves ilgstamību ir būtiski labāki, nekā pirms 100, 150 vai 200 gadiem. Līdz ar to arī tas laika apjoms, ko var veltīt neizlēmībai arī pieaug.

Respektīvi, ir vairāk laika daudz ko pamēģināt un šur tur vilties, un tad pieņemt kaut kādus lēmumus, kas notiek ilgāku dzīves posmu. Tajā pat laikā tas nav viennozīmīgi vērtējams. Tagad, ņemot vērā, cik ātri attīstās tehnoloģijas, ir vadošu nozaru eksperti, kas saka, ka būs daudz profesiju, kuras vispār nebūs vajadzīgas tāpēc, ka mūs aizstās robotizētas ierīces. Būs daudz cilvēku, kuriem šobrīd ir 15 gadu, kam savas dzīves laikā, iespējams, būs trīs dažādas profesijas, jo vienkārši viena profesija nebūs nepieciešama. Tagad, ja mēs skatāmies, piemēram, cik kasu bija lielajos pārtikas veikalos bija pirms pieciem gadiem un cik ir tagad. Tāpēc, ka daudz vienkāršāk ir nolikt pašapkalpošanās aparātu, un tu arī ātrāk tiec cauri. Es domāju, ka tajā, pēc būtības, ir arī kaut kas labs. Tas padara mūsu dzīves ērtākas, bet reizē arī, protams, rodas kaut kādas distopiskas fantāzijas par pasauli, kurā cilvēkam vienkārši ir garlaicīgi, viņam nav vairs ko darīt un visas viņa funkcijas ir pārņēmušas mašīnas.

Runājot par vecumu un izlēmību, izskatās, ka tu esi jau sen izlēmis un tagad virzies uz priekšu.

Man galvā visādas jaunas idejas. Redzēsim, kas tur sanāks. Tagad ir kaut kāds posms noslēdzies. Diezgan daudz filmu izdots un tagad tepat blakus turpinās darbs pie animācijas filmas "Straume", kas būs Ginta Zilbaloža animācijas filma (paralēli sarunai, kas notiek Matīsa filmu studijā, uz datora tiek apstrādā animācijas filma – red.). Tas būs darbs, kurš būs spēcīgs pieteikums Latvijas animācijas kino. Ne tikai Latvijas kontekstā, bet arī visas pasaules animācijas kino kontekstā. Bet tas būs tikai 2024. gadā.

Tu ieminējies par pasaules kontekstu, tev jau pirmā debijas pilnmetrāžas dokumentālā filma "Vienu biļeti, lūdzu!" uzreiz tika izrādīta festivālā.

Jā, tā bija diezgan daudzos festivālos.

Vairākos starptautiskos festivālos, ieguvusi balvas un nominācijas, to skaitā Lielā Kristapa nomināciju 2017. gadā kategorijā "Labākā debijas filma".

Mans mīļākais festivālu aspekts ir tas, ka var paceļot uz jaunām vietām. Tagad, no novembra sākuma, es būšu prom diezgan ilgu laiku, jo es būšu astoņos kinofestivālos. Man ir tā, ka es pat vairs neatceros, kurā datumā es kurā valstī būšu. Es būšu Izraēlā, tad es braucu uz Čehiju, tad uz Itāliju, Luksemburgu, Igauniju un pēc tam uz Indiju. Tas ir labi, jo filmas, kuras iznāca Covid laikā, tika izrādītas attālinātā formāta festivālos. Tas nav nekāds kinofestivāls, kad tu sēdi mājās un skaties filmas straumēšanā. Tas ir tas pats "Netflix". Festivālam galvenā pievienotā vērtība ir komūna, kinomīļi gan vietējie, gan starptautiskie – ceļojošie, kino nozares pārstāvji, kuri pulcējas un notiek tā komunikācija, domapmaiņa, tīklošanās. Tur ir tas sociālais faktors un tā kopīgā mākslas baudīšana, kas vēl ir svarīga cilvēkiem, manuprāt. Tas ir tas, ko es tajā visā izbaudu.

Protams, ka festivāliem nāk līdzi zināms prestižs. Īpaši attiecībā uz Latviju, ja kāda filma ir atzīta ārzemju festivālā, tad arī Latvijā uz to skatās citādāk. Tas, protams, zināmā mērā ir provinciālisms. Vajadzētu jau pašiem patstāvīgi izvērtēt filmas, nevis godāt tāpēc, ka Londonas vai kāds cits festivāls saka, ka tā ir laba filma. Nu, ej taču pats noskaties un izdomā, ko tu par to filmu domā, nevis atgremo ārzemnieku viedokļus.

Festivālu panākumi palīdz filmu pārdot starptautiski. Tie palīdz filmai iegūt vairāk skatītāju. Īpaši tādām filmām, ar kurām es pēdējā laikā strādāju, kas ir mūsdienu drāmas Eiropas mākslas kino tradīcijā.

Tas tev palīdzēja vai traucēja, ka jau tava pirmā filma tika pamanīta festivālos?

Traucēja, jo bija uzreiz latiņa, kura jācenšas pārkāpt. Palīdzēja, jo bija vieglāk dabūt finansējumu. Bija vieglāk pārliecināt fondus, ka ir vērts ieguldīties manī vēl vienu reizi un piešķirt man finansējumu, kas kino nozarē ir ļoti būtiski, jo filmas ir dārgas. Tur daudz cilvēku strādā. Tas nav kā individuālajam māksliniekam, tas ir daudz lielāks finansējums, kas filmas tapšanā jāiegulda.

Dokumentālais kino Latvijā visos laikos ir bijis spēcīgs?

Tas mums ir otrs jaudīgākais. Visjaudīgākais mums ir animācijas kino. Kādi Signei Baumanei ar jauno filmu ir panākumi, un kādi Gintam Zilbalodim vai Indrai Burkovskai-Jakabsonei un Edmundam Jansonam panākumi ir bijuši pēdējos gados. Tas ir tas, ko mums vēl ir jālolo, vēl nauda ir jāiegulda un jāaudzina jaunā paaudze.

Dokumentālais kino mums ir otrais spēcīgākais. Manuprāt, spēlfilmas ir vājākās no trim lielajām formām. Bet dokumentālajā kino mums šobrīd nav spēcīgas ataudzes. Nav jauno dokumentālistu. Jaunākais ir Kārlis Lesiņš, kuram ir tagad nedaudz pāri 30. Manuprāt, viņš ir jaunākais, aktīvi strādājošais dokumentālists, kurš taisa vienu pēc otras dokumentālās filmas. Jaunieši nav ieinteresēti. Nav kāds, kurš viņus ieinteresē šajā formā, jo tā ir cita pieeja.

Ja spēlfilmā tas ir kā tādā lielā ražošanas uzņēmumā, tad dokumentālais kino ir tā kā, burtiski runājot, trīs džeki izbraukumā. Iesēdies mašīnā, brauc un gaidi, ka kaut kas notiks. Tad tur drusciņ pierežisē, bet tā ir tāda ļoti koncentrēta komanda un vairāk tāds kā ceļojuma veida piedzīvojums. No 25 uz augšu varēs atrast. Daudz mums ir vidējās paaudzes dokumentālistu.

Dokumentālistam ir jābūt ārkārtīgai vērībai pret detaļām un ļoti augsta līmeņa bezkaunībai. Piemēram, ar tādiem tipāžiem, ar kādiem Ivaram Zviedrim ir jātusē… (smejas) un, turklāt, diezgan lielām rūpēm un ieinteresētībai, jo dokumentālā kino varoņiem tas ir svarīgi, ka tu pie viņiem iegriezies ne tikai ar kameru, bet, ka tu ar viņiem, pavadi laiku arī ārpus tā.

Citādi neveidojas tā atklātības pakāpe, kas ir vajadzīga, lai uztaisītu labu dokumentālo filmu, jo Latvijā jau, lielā mērā padomju okupācijas rezultātā, ir publiskās un privātās sejas. Tad tiek uzlikta publiskā seja, kurā es nerunāšu par to, par to un par to runāšu pavisam citās intonācijās un to labā dokumentālā kino skatītājs pamana. Skatītājs nav muļķis, ja notiek kaut kāda pietēlošana.

Skaties Go3! Matīsa filmas "Kino un mēs", "Ūdebs garša", "Klejotāji", "Kad tu uz manis skaties".

Galerijā "Neona pavasaris"