Ārija un Ēriks Brūveri – izaudzinājuši 15 bērnus, "Latvijas Lepnums" nominācija "Dižģimene"

Pāris – tētis Ēriks un mamma Ārija – joprojām turpina saimniekot pašu izveidotā bioloģiskā zemnieku saimniecībā "Lankciemi", kur vasaras darbu rosinošā un mīlestības piepildītā atmosfērā var pavadīt 50 mazbērni un septiņi mazmazbērni.

"Mani vecāki ir kaut kas unikāls. Domāju, ka tādus vecākus, kādi ir mums, es savā dzīvē vairs neesmu satikusi – tik stiprus, tik vienkāršus, tik jaukus un tik sirdsmīļus, to mīlestību, kas ikdienā nāk no viņiem, neaprakstīt," saka meita Aneta Jansone.

Uz tv3.lv jautājumu, kā iepazinušies, Ēriks un Ārija, viens otru papildinot, neslēpj – pirms 60 gadiem – zaļumballē. "Misiņkalnā, Aizputē tolaik bija lauku zaļumballes ar muzikantu dalību un vienā no tādām arī iepazināmies. Ārija tolaik vēl gāja tehnikumā. Viņai bija kādi 17 gadi, man – 19," viņš atminas.

Taujāta, vai mamma nestrostēja par zaļumbaļļu apmeklējumiem, Ārija stāsta – tolaik mācījās tehnikumā un dzīvoja kopmītnēs, tāpēc mamma nevarēja meitas gaitām izsekot.  "Mammai jau stāstīja, ka mācās, bet patiesībā staigāja pa ballēm. Vai tagad tā nedara, dara taču!" ar humoru par iepazīšanos bilst Ēriks. Ārija atzīst – kā Ēriks "viņu nošarmēja ballē, tā arī vairs neatlaidās un abi kopā ir jau 60 gadus".

Kāzas abiem nesekoja uzreiz pēc iepazīšanās, bet Ēriku uz trim gadiem paņēma padomju armijā. Vēlāk viņš atgriezies atpakaļ, un Ārija viņu sagaidīja. Tad vienu gadu nogaidījuši ar laulībām, kopā strādājuši, lai sapelnītu kāzām. Ārija bijusi zootehniķe, Ēriks toreiz bija šoferis. Tā nu 1966. gads aizvadīts darba zīmē, bet 1967. gadā abi apprecējās.

Ēriks mēdz teikt, ka jaunībā šķitis – viss ir viegli. Par lielu ģimeni nedomājuši, pēc precībām vairākus gadus cīnījušies, lai piedzimst pirmais bērniņš. Ārste esot teikusi, ka labākajā gadījumā viņi varot tikt pie diviem bērniem, vairāk gan nevarot būt – Ārijai bija negatīvs rēzus faktors.

Ārija stāsta, ka pirmais bērniņš, smagi strādājot – audzējot un maisiem vedot uz Rīgu tirgot kartupeļus, tika zaudēts. Pāris to stipri pārdzīvoja un pat pieļāva, ka bērnu viņiem vairs nebūs, taču tad divus gadus pēc kāzām – 1969. gadā – Ērikam un Ārijai piedzima pirmais bērns – zēns.  Tad, kā Ēriks saka, negaidot bērni sāka "birt" viens pēc otra.

Ārija stāsta, kad piedzima pēdējais bērns, viņai bija mazliet pāri 40, Ērikam – 42. Ārija lepni bilst, ka viņu bērnu vidū ir bijuši arī trīs dvīņu pāri, visus paturējuši un izaudzinājuši. Ārijas dzimtā ir kāda ārste no Liepājas, mammas māsīca, kurai arī bija dvīņi. "Mums pašiem bijis interesanti ar dvīņiem, no katras zortes pa pārim – pa diviem puikām, divām meitenēm un vēl puika un meitene. Vai Latvijā ir tā vēl kādam? Nav dzirdēts," nosaka Ārija.

Ārija stāsta – bija pārliecība, ka bērnus izaudzinās, abi strādāja divos darbos – viņa pa dienu bija zootehniķe un vakaros ugunsdzēsības un glābšanas dienestā piestrādāja par apkopēju, arī Ēriks strādāja divos darbos. Ārija bija arī Latvijas daudzbērnu organizācijas valdē. "Kad mani ievēlēja valdē Rīgā, tad visas tās pilsētas dāmas apšaubīja, ka es, 15 bērnu māte, spēšu izbraukāt uz galvaspilsētu," viņa stāsta, piebilstot, ka vēlāk visi citi brīnījušies, ka viņa pirmā ierodas un vēl piena produktus atved.

Abi arī neslēpj, ka pastāv par ģimenes vērtībām, savos bērnos ir ieaudzinājuši Dievticību. Ārija ir bijusi baznīcas vadītāja bijusi. Arī starp paveiktajiem darbiem abu lielākais lepnums ir baznīcas rekonstrukcija. "Kad mans tēvs nomira un pārcēlāmies uz dzīvi laukos, tai baznīcai visa grīda bija sapuvusi, bruka iekšā, iepriekšējais priekšnieks bija ļoti vecs, nespēja uzņemties renovāciju. Man atnākot un bērniem piepalīdzot, ielikām jaunu grīdu, atjaunojām zvanu torni. Tāpat baznīcai piešķīra divas kapsētas, kuras iekopām," stāsta Ārija.

Meita Aneta stāsta, ka mammai jau jaunībā bija apgriezieni un tagad vēl vairāk. "To mēs nevaram izdarīt, ko viņa laukos dara. Viņa visu laiku nav mierā. Tā kā man draugi saka – mēs, Aneta, nesaprotam, kā Tava mamma var trīs darbus vienlaicīgi darīt – vienā rokā viņai ir birste, otrā – karote, viņa saldo taisa, un paralēli vēl pa telefonu runā. Visādas lietas vienlaicīgi dara," stāsta meita.

Vecāki bērniem ir iemācījuši patstāvību, lielu darba mīlestību un atbildību vienam par otru. Ēriks stāsta, ka bērniem jau kopš mazotnes bija jāvāc siens, jākopj lopiņi, visapkārt bijuši dzīvnieki. Pagrabs Brūveru mājās ir kā pūra lāde, ko katru rudeni bagātīgi piebilda. Kad visa lielā ģimene sabrauc kopā, māja zum kā bišu strops. Tas kopības un ģimenes gars ir nesalaužams.

Taujāta, kādi ir bijuši lielākie prieki un lielākie izaicinājumi, audzinot tik lielu ģimeni, Ārija atzīst – autiņu maiņa un to mazgāšana ar rokām. Tolaik, kad viņu bērni bija mazi, nebija ne pamperu, ne gatavo maltīšu mazuļiem. Tā kā abiem ar Ēriku mammas agri devušās mūžībā, ar visu bija jātiek galā pašiem. "Bet mēs tik un tā, ja tā padomā, paši esam tikuši galā. Es domāju, ka tas mūs diezgan norūdījis. Man arī bija bieži jābrauc tēvam palīgā, arī bērni turp brauca ravēt, jo mamma man agri nomira. Tēva māte, mana vecāmamma, gan nodzīvoja 102 gadus," stāsta Ārija.

Jautāta, vai sanāk satikt visus bērnus un mazbērnus, Ārija stāsta, ka daži ir aizbraukuši uz ārzemēm, bet ik pa laikam visi sanāk kopā – ģimene tiekoties Ziemassvētkos, svētkus svinot lustīgi. Tāpat ģimenei ir tradīcija satikties Jāņos, kad Ārijai ir dzimšanas diena. Ik pa laikam gadās arī citos svētkos, piemēram, šovasar lielā saime tikusies mazmeitas kāzās.

Viņu bērni pārstāv dažādas profesijas, gan uzņēmēji, gan mācībspēki, piemēram, Aneta ir skolotāja izglītības iestādē Liepājā un par lielisku sniegumu ir ieguvusi sudraba apbalvojumu, allaž palīdz arī vecākiem, lepna ir Ārija. "Mana mamma ar tēti nekad nav vaimanājuši vai čīkstējuši, ka viņiem kādreiz ir grūti klājies. Viņi vienmēr ir bijuši stipri. Tas spēks, tā enerģija, es nezinu, no kurienes, bet viņiem tā ir," stāsta meita Anete.

Vaicāti, vai temperamenta ziņā esat pretstati, Ēriks stāsta, ka Ārija ir liela runātāja. Meita piebilst, ka tētis ir vairāk humorists, apdomīgāks, tā teikt, desmit reizes nomēra un tad griež, drusku piebremzēs mammu. Ārija papildina, ka Ēriks temperamenta ziņā esot lēnāks un nav tik stingrs.

Ārija aicina ņemt jaunajiem piemēru no viņiem, kādai ir jābūt īstai ģimenei. Tāpat Ēriks un Ārija ir pārliecināti, ka arī Latvijas prezidentam ir jābūt ģimenes cilvēkam. "Ja nevari savu ģimeni saturēt, tad arī valsti nevari vadīt," uzskata Ārija.

Ģimene ļoti lepojas ar saviem vecākiem, vecvecākiem un vecvecvecākiem Āriju un Ēriku, kuri ar savu mīlestības spēku, darba tikumu un enerģiskumu iedvesmo apkārtējos labiem darbiem. Sētā un dārzā vienmēr čalo bērnu smiekli un čalas. Ārija un Ēriks savus bērnus izaudzinājuši ne tikai par izglītotiem, bet arī ļoti strādīgiem cilvēkiem. Ārija bērniem allaž atgādinājusi: "To, kas galvā, neviens neatņems. Naudu un mantu var zaudēt, bet to, kas galvā neviens nevar atņemt." Enerģija un degsme ģimenē nāk no ticības, ka viss būs labi. Paļāvībā uz Dievu ir nodzīvots bagātīgs mūžs.

Taču mīlestība un rūpes sniedzas arī ārpus ģimenes – ik gadu Ārija un Ēriks savā saimniecībā uzņem bērnus no Liepājas pirmsskolas izglītības iestādēm un skolām, organizējot tiem izglītojošas ekskursijas visas dienas garumā. "Mēs ļoti daudz – kādus desmit gadus – esam ieguldījuši skolēnos, uzņemam bērnus pie sevis ciemos gan no Liepājas, gan laukiem," stāsta Ārija, piebilstot, ka, pulcēt saimniecībā skolēnus, bijusi meitas Anetas ideja.

Mamma Ārija un tētis Ēriks Latvijai valsts svētkos novēl vairāk bērnus, būt bagātai un stiprai un ar stiprām ģimenēm. "Lai valstī ir kuplas ģimenes, iedzīvotājiem laba veselība un galvenais, lai visiem būtu miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts," saka Ārija.

Balvu nominācijā "Dižģimene" pasniedza eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Latvijas Republikas proklamēšanas dienu sagaidot, viņa atgādināja, ka latviešu tautai ir grūti gājis, ļauni spēki tai ir gāzušies pāri. Piedzīvotas mēra epidēmijas un citas sērgas, nākuši iekarotāji, sirotāji, marodieri un cits par citu bargāki kungi, ļoti daudzi gājuši bojā, bet tauta izdzīvoja, pateicoties tādiem zemes atjaunotājiem, dzīvā spēka un tautas atjaunotājiem kā Ērikam un Ārijai.

"Jūs esat mūsu zemes atjaunotāji, ne tikai zemes, bet dzīvā spēka, tautas atjaunotāji. Jūs esat kā ozols, kas laiž saknes lielajā zemē un kam aug diženi zari, tad vēl sīkāki zari un tad lapiņas. Tā kā saules ozols, kam ir vara saknes, zelta ziedi ar sudraba lapiņām. Jūsu dzimta ir tā sakuplojusi, ka, es domāju, mēs visi varam būt lepni par to dzīvības spēku, kas mīt jūsos un jūsu bērnos. Kaut mums visiem būtu kaut daļa no tā spēka un tās dzīvelības, kas mīt jūsos!  (..) Katrs bērns, kas piedzimst mazai tautai, ir īpaša vērtība visai tautai. Tik kuplas ģimenes, kurā ir 15 bērni, izaudzināšana ir salīdzināma ar ģenerāla pakāpi," pasniedzot balvu, ģimenei novēlēja eksprezidente.