Dmitro Ļaskoveckis – pirmais ukrainis, kurš kļuvis par Latvijas jaunsargu

Sešpadsmitgadīgā ukraiņa Dmitro Ļaskovecka mājas ir kara izpostītājā Harkivā. Viņš jau vairākus mēnešus dzīvo Latvijā un mācās Ogres Tehnikumā. Vasarā Dmitro piedalījās nometnē Ukrainas karavīru bērniem, kur iepazinās ar savu tagadējo aizbildi – Ikšķiles jaunsargu vienības instruktoru, kaprāli Andri Juškānu.

Nometne beidzās, Dmitro atgriezās Ukrainā, taču pēc kāda laika rakstījis kaprālim, ka grib pārcelties uz Latviju. Dmitro tēvs jau kopš kara sākuma atrodas frontē, viņš ir Ukrainas Nacionālās gvardes karavīrs, bet mamma rūpējas par omīti. Vecāki gribējuši, lai viņu vienīgais dēls no kara patveras citā valstī.

"Bija bīstami palikt Ukrainā, mēnesi domājām un izlēmām, ka drošāk ir braukt nekā palikt zem lodēm. Mamma ļoti pārdzīvoja, arī tagad viņa pārdzīvo par mani – kur es esmu, kā man iet? Bet viņa saprot, ka tur atrasties man ir bīstami, bet šeit viss ir mierīgi," stāsta Dmitro.

Andrim Juškānam pašam ir četri bērni, taču viņa ģimene atsaukusies Dmitro vecāku lūgumam un lēmusi puisim palīdzēt, pieņemot viņu aizbildniecībā: "Kā rīkoties, ja viņam neveicas skolā? Nevis domājām tik daudz par savu ģimeni, bija pārliecība, būs ok, tiksim galā, bet vairāk tieši par to sadzīvisko. Esmu priecīgs, gandarīts un tiešām lepns par savu ģimeni, ka mēs to varam izdarīt."

"Andra ģimenē es jūtos kā viņa dēls. Cenšos viņam palīdzēt, un viņa ģimene ir patiešām mani pieņēmuši kā vēl vienu savu bērnu," saka Dmitro.

Ar mammu puisis sazvanās katru dienu, bet ar tēvu saziņa ir apgrūtināta, jo viņš atrodas karalaukā. Taču domās ar tēti viņš ir visu laiku: "Katru reizi, kad man izdodas ar tēti sazvanīties, es cenšos kā vien varu to sarunu paildzināt. Negribu tikai piecas minūtes parunāt un viss, ja iespējams, runājamies pusstundu vai stundu. Jo es labi saprotu, ka katra mūsu saruna var būt arī pēdējā un ka man vairs var nebūt iespēja ar tēti sazināties."

Dmitro uz savas ādas pieredzējis kara briesmas, mēnešiem ilgu slēpšanos vannasistabā, badu, kaimiņu un skolas biedru nāvi, līķus Harkivas ielā. Par spīti šausmām, ukrainis nav ieslīdzis naidā: "Tu pārstāj dusmoties, jo tu saproti, ka tie cilvēki ir propagandas upuri. Viņi netic tam, kas notiek, viņi netic pat paši savām acīm, viņi tic tam, ko saka televīzijā. Dusmojos kaut kādos mirkļos, kad viss ir pieriebies, kad domāju kad šis viss beigsies? Bet tad es izelpoju, un daru to, kas jādara."

Dmitro vēlas pabeigt Ogres Tehnikumu un tad atgriezties dzimtenē. Puisis arī aktīvi darbojas Jaunsardzē: "Šobrīd es mācos latviešu valodu, jo, ja es vēlos te mācīties un te dzīvot, man obligāti ir jāzina valsts valoda. Ar katru dienu arvien vairāk sadraudzējos ar citiem jauniešiem, visi cenšas kaut kā palīdzēt, parunāties."

"Dmitro sevi ir pierādījis kā labu jaunieti, kurš ļoti cenšas, mācās un gatavs iet uz priekšu, reizēm man pat ir bail, ka viņš domā jau kā pieaugušais. Viņš iesaistās pieaugušo diskusijās, jau diskutē, met izaicinājumus," norāda Andris Juškāns.

Līdzīgi kā karavīri un zemessargi pēc pamatapmācības un pirms dienesta uzsākšanas dod zvērestu, tā arī jaunie jaunsargi dod svinīgo solījumu. Piektdienas Ikšķilē to darīja vairāki desmiti jaunieši, kuri pirms tam vienojās  lāpu gājienā pa pilsētu. Viņu vidū bija arī Dmitro – kurš nu kļuvis par pirmo ukraiņu puisi Latvijas Jaunsardzē.