"Latvijas Lepnums 22" apbalvojumu nominācijā "Novadnieks" saņēmusi Zoja Sīle, kas savu dzīvi veltījusi lībiešu kultūras mantojuma, it īpaši valodas, saglabāšanai, kopšanai un uzturēšanai.
Zoja ir lībiešu kultūras darbiniece, lībiešu valodas kopēja un uzturētāja, lībiešu valodas speciāliste un divu lībiešu ābeču autore. Pateicoties Zojas interesei, zināšanām un mīlestībai pret lībiešu valodu, tautastērpu, dziesmu un vārdu, viņa ir spējusi aizraut līdzi neskaitāmus citus interesentus.
Savā interesē un "degšanā" par lībiešiem, Zoja vienmēr vadās pēc viena vadmotīva – darīt. Un šāds princips ir nesis augļus, kurus mēs, kā sabiedrība, varam baudīt visi. Zoja ir ne tikai rakstu autore lībiešu gadagrāmatā un arī kādreiz iznākušajā mēnešrakstā "Līvli", bet ir arī vairāku grāmatu autore. Te jāpiemin divas ābeces – 2005. gadā izdotā "Lībiešu valodas ābece" un šogad izdotā "Jūrmalas valodas stāstu ābece", kurā Zoja katram alfabēta burtam ir radījusi oriģinālstāstu lībiešu valodā.
Zojas ģimene, skolēni un sekotāji lepojas ar viņas uzņēmību, spēju iedvesmot un aizraut. Viņas paveiktais ir neatņemama lībiešu kultūras sastāvdaļa.
Zoja stāsta, ka ar balvām nebūt nav lutināta, bet pilnībā piemirsta arī nav. Vienlaikus gan "Latvijas Lepnums" nominācija bijusi negaidīta – līdzcilvēki, kas viņu pieteikuši, neko par vēstuli žūrijai nebija teikuši. "Sajūta ir jocīga, ļoti daudzdabīga. Viennozīmīgi tas arī ir lepnums pašai par sevi, jo, acīmredzot, tas nenotiek pa jokam," teic lībiešu kultūras stiprinātāja.
Sieviete norāda, ka lībieši vienmēr bijuši daļa no viņas dzīves un par tiem uzzinājusi no mammas nevis grāmatām, kā tas varbūt ierasts vairumā ģimeņu. Zojas vectēvs bijis lībietis, bet tēva mājas slejas netālu no Kurzemes jūras piekrastes – tā ir bērnības un pusaugu gadu sajūta. Un to neviens nevar atņemt ar vai bez kādas balvas pasniegšanas.
Tā kā pēc profesijas Zoja ir filologs, viņa nolēmusi, ka arī citiem mācīs lībiešu valodu. Tam paralēli arī kopā ar nelaiķi vīru Edgaru Mazirbē rīkojusi bērnu lībiešu nometnes, jau 50 gadus dzied lībiešu ansamblī un darījusi vēl daudz ko citu lībiešu mantojuma saglabāšanai.
"Es vienmēr esmu bijusi darītāja. (..) Ik pa laikam pie sevis domāju – kāpēc es vēl ņemos? Taču tas ir mans. Tas ir tas, kas man pieder. Bez darīšanas es nevaru," atzīst Zoja.
Un brīžos, kad rodas šādas pārdomas un arī nogurums no darba, atgūties palīdz neliela aprunāšanās ar sevi, tostarp arī kāds uzsitiens pa plecu. "’Reizēm eju pa ielu, zinu, ka man ir jāturpina darīt, tāpēc pie sevis saku: "Sīle, tu esi laba! Tu esi stipra! Par spīti jebkam tu esi vesela!" Tad domas ir novirzījušās šajā virzienā, un tu vairs neparko citu nedomā. Pašam ir sev tas jāiestāsta un arī jāpaglauda sev plecs."
Kāpēc ir svarīgi lībiešu valodu un kultūru kā tādu neaizlaist zudībā? Zoja atgādina – lībieši, lai arī mazākumā, salīdzinot, ar, piemēram, latgaļiem, tomēr ar likumu Latvijā ir atzīta kā otra pamattauta. "Uzskatu, ka lībiešu valoda joprojām Latvijai ir piederīga. Tā ir tepat veidojusies un ir ļoti skaista. Lībiešu valodā dziesmas izskan skanīgāk, tur ir pavisam cita sajūta. Un tā šai vietai, Latvijai, ļoti labi piestāv," uzsver "Latvijas Lepnums" saņēmēja.
Zoja arī piebilst, ka caur saņemto apbalvojumu saredz vēl vienu iespēju par to runāt vairāk un skaļāk, jo joprojām redzams – cilvēki par lībiešiem, par to valodu zina maz. "Tātad man tas šobrīd ir darāmais darbs, un, cik varēšu, es par to vēlreiz runāšu!"
Svinīgajā godināšanas ceremonijā “Latvijas Lepnums” ik gadu tiek apbalvoti līdzcilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību padara Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu. Svinīgā godināšanas ceremonija ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās, iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums. Laureātiem apbalvojumu pasniedz gan Latvijā atpazīstamas personības, gan arī balvu saņēmējiem svarīgi cilvēki, ar ko krustojušies dzīves ceļi.
