"Nebiju. Nezinu. Neatceros." Top izrāde par kara noziedznieku Viktoru Arāju

Aktieri mēģinājumā izspēlē vienu no izrādes ainām, kurā ir īpaša loma kustībām.

Izrādes kustību režisors Rudolfs Gediņš ar mūziku un aktieru kustībām vēlas panākt, lai izrādes skatītājus uzrunātu emociju, sajūtu līmenī: "Mēģinām ar to aktieru kustību, īpaši ārpus ainām, radīt sajūtu, kas papildus milzīgajam informācijas apjomam radītu asociatīvu, neomulīgu sajūtu par šo tiesu."

Daudzu tūkstošu ebreju, romu un citu nacistiskās Vācijas skatījumā nederīgo cilvēku slepkavību Viktors Arājs paveica un vadīja Otrā pasaules kara laika Latvijā. Viktora Arāja tiesas prāva notika vien 1975. gadā Rietumvācijā, vairāk nekā 30 gadus pēc paveiktajiem noziegumiem.

"Viņa nodarījums ir nenoliedzams, un tas sods, kas tiek piešķirts, nerada gandarījumu. Kā vispār sodīt cilvēku, kurš ir atbildīgs par 24 000 cilvēku nāvēm. Kas ir tas, kur gūsi gandarījumu, kas ir tas, kas liecinās par taisnīgu sodu?" vaicā izrādes "Nebiju. Nezinu. Neatceros." kustību režisors.

Tiesas laikā daudzi Viktora Arāja līdzvainīgie ir jau miruši, sodīti ar nāvi vai atrodas Sibīrijā. Tie, kuri palikuši dzīvi un ir pieejami, klusē, neliecina pret tiesājamo Arāju.

"Ir grūti aptvert, kā tas taisnīgums neseko uzreiz. Kāpēc tas tā ir, un mūsu paaudzei ļoti skaudra atklāsme." Izrādes režisore Paula Pļavniece uzsver, – neatkarīgi no tā, ka Arājam tiek piešķirts augstākais soda mērs, kuru tiesa var piešķirt, tik un tā paliek sajūta, ka sods ir nepietiekams.

"Noslepkavoto apjoms ir daudz lielāks, nekā ir rakstīts spriedumā, bet pietiek spriedumam, lai viņam piešķirtu lielāko sodu, kas ir mūža ieslodzījums. Tas ir kaut kādā ziņā stāsts par noziegumu un sodu. Par to, kā kādam noziegumam var būt samērīgs sods, un vai tāds var būt vispār?" jautā izrādes režisore.

Uzveduma "Nebiju. Nezinu. Neatceros." biļetes ir izpārdotas jau piecām izrādēm uz priekšu. Tas, šķiet, vien jau liecina, ka jau atkal dzīvojam laikā, kad izrādē uzdotie jautājumi ir kļuvuši īpaši aktuāli.