Soli pa solim, kopīgi pavadīts atvaļinājumu laiks, kam seko arī dēla nākšana pasaulē. Jānis atminas, ka vien trīs mēnešus pēc skaistā notikuma dzīvesvietā Brazīlijā atrod narkotikas – kokaīnu. Bērna māte, kurai cita starpā ir vēl viens bērns no iepriekšējām attiecībām (tagad sasniegusi pilngadību), esot atzinusies, ka tās pieder viņai. Nedēļām, mēnešiem un vēlāk jau gadiem ritot, pulverītis lietots arī kopā ar alkoholu.
Pa vidu kopīgā dēla audzināšanai ķīviņi ātri vien no vārdiem pārtop darbos, proti, Jānis vairākkārt esot piedzīvojis fizisku uzbrukumu. Tas viss rezultējas ar tiesu, kas liedz bērna mātei tuvoties jūrniekam, kā arī uz gadu atņem mātes statusu. Galvenais noteikums – dēls paliek Brazīlijā, taču Jānim vajadzēja atgriezties uz kuģa.
Konsultējoties ar juristiem, latvietis nolemj noslēgt mierizlīgumu, nosakot arī vairākus bērna aprūpes tiesību punktus. Pērnā gada izskaņā, sākoties jaunam atvaļinājumam, Jānis dēlu, kurš ir gan Brazīlijas, gan Latvijas pilsonis, atved uz Latviju, iekārto bērnudārzā, uzsāk jaunas dzīvesvietas formalitātes, kā arī vēršas tiesā, lai pilnībā liegtu aizbildniecību. Taču šā gada pavasarī seko šoks – tēvs saņem pavēsti no tiesas par bērna nolaupīšanu, to iesniedza māte.
Tiesa apmierina Danielas prasību, liekot tēvam nekavējoties nogādāt bērnu aizokeāna valstī. Nelīdz arī lēmuma pārsūdzēšana.
Lukasa vecmāmiņa Diāna ir neizpratnē, kālab Latvijas tiesa nav ņēmusi vērā pret bērna tēvu vērsto vardarbību, kā arī līdz šim kopdzīves laikā fiksētos video un audio pierādījumus. Omīte uzskata, ka bērns Latvijā krasi mainījies uz labo pusi, kļuvis mierīgāks, laimīgāks. Tagad tā pati tiesa ar savu lēmumu draud to visu sagraut. Lūkass atpakaļ Brazīlijā jānogādā līdz augusta sākumam.
Jāatceras, ka Hāgas konvencija pēc savas būtības ir tikai procesuāls līdzeklis vai mehānisms, lai, nodrošinātu to, ka tas pamata strīds, kas ir bērna vecākiem par bērna dzīvesvietas noteikšanu/ aizgādības un saskarsmes tiesībām, tomēr tiktu atrisināts tajā valstī, kurai tas ir piekritīgs, proti, bērna pastāvīgās dzīvesvietas valstī, jo principā viss starptautiskais regulējums bērnu tiesību jomā tiek balstīts uz pieņēmumu, ka tieši bērna pastāvīgas dzīvesvietas valsts iestādes, ievērojot tā saucamo bērna tuvumu kritēriju, spēs pieņemt bērna interesēm atbilstošāku risinājumu. Otrā lieta, kas jāatceras, ka Hāgas konvencijas mērķis nav atgriezt bērnu tieši otram vecākam, bet gan jurisdikcijai, tāpēc pat sliktākajā gadījumā, kad jau ir pieņemts tiesas lēmums par bērna atgriešanu, vecākam vienmēr saglabājas tiesības atgriezties bērna pastāvīgās dzīvesvietas valstī kopā ar bērnu un nedzīvot tajā pašā vietā, kur dzīvo otrais vecāks, sakārtot šo jautājumu juridiski un tad jau "tiesiski" kopā ar bērnu pārcelties uz pastāvīgu dzīvesvietu ārvalstī.
Tieslietu ministrija piebilst, ka tā izprot, "ka pārrobežu ģimenes lietas ir īpaši sarežģītas un emocionāli traumējošas gan bērnam, gan vecākiem, tāpēc vienmēr aicinām puses vienoties un atrisināt ģimenes konfliktus pēc iespējas miermīlīgākā un bērnam saudzējošākā veidā".
Būtu gribējies, lai Latvijas tiesa pievērš uzmanību apstāklim, ka bērns jau (gandrīz) gadu dzīvo Latvijā un Brazīlijas tiesa nav izteikusi iebildumus, ka Latvijas tiesā varētu lemt jautājumu par bērna dzīvesvietu, aizgādības un saskarsmes tiesību nodrošināšanas jautājumiem. Valsts pienākums ir pārliecināties (neskatoties uz pierādījumu esamību vai trūkumu), vai valstspiederīgais bērns ir ticis pakļauts vardarbībai, tai skaitā vai bērns bijis vairākkārtīgas vardarbības liecinieks. Vardarbība pret vecāku ir līdzvērtīga vardarbībai pret bērnu. Rodas situācija, no kuras veidojas bērna viedoklis, ka vardarbība vecāku starpā ir pieņemama (vispārpieņemta norma valstī), taču šāda situācija ir traumatiska bērna turpmākajai attīstībai un var radīt nopietnas un neatgriezeniskas sekas bērnam turpmākajā dzīvē.
Plašāk rakstam klāt pievienotajā video.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
