Izvarošana. No vienas puses, ir pilnīgi skaidrs, kurš ir vainīgs, – izvarotājs, varmāka. Tomēr joprojām gana daudz ir to gadījumu, kad tiek meklēti arī citi vainīgie, vainots tiek arī upuris. Vienmēr atradīsies, kāds kurš pateiks – sieviete pati vainīga, ka tur gāja, vainīga, ka ar kādu runāja, un vispār kā viņa izskatījās.
Aizspriedumu un priekšstatu par izvarošanu ir daudz, bet brīdī, kad runa ir par izvarošanu, bieži vien tiek domāts, ka tie ir sveši ļaundari. Tomēr statistika liecina par pretējo – astoņi no 10 izvarošanas gadījumiem notikuši, kad nodarījumu veicis cilvēks, ko upuris ir pazinis.
Lielākajā vairumā gadījumā sievietes izvaro draugi, paziņas, cilvēki, kuriem viņas uzticas. Sarunu šovā "Zilonis studijā" savā stāstā par izvarošanu, kas piedzīvota pirms daudziem gadiem, dalās Laura Ziemele.
"Tas bija sen. Es varu par to tagad runāt, jo ir pagājuši daudzi gadi. Man bija 14 gadu, es biju sarīkojusi draugu ballīti savu radinieku mājās. Mēs esam pusaudži, meklējam veidus, kā kļūt pieauguši un pārkāpt robežas. Izrādās, ka viens no veidiem ir paņirgāties par saviem draugiem šādā veidā," savu stāstu sarunu iesāk Laura.
Viņa tika izvarota vienistabas dzīvoklī draugu kompānijā. "Mēs it kā visi esam pazīstami, esam klases biedri un paralēlklases biedri, visi kopā mācāmies, un vienā brīdī viens no čaļiem mani ir nolicis horizontāli un otram saka: "Pieturi kājas" un…"
Laurai bija 14 gadu, puiši bija par gadu vecāki. "Šo noteikti var komentēt krimināltiesību eksperti," saka Laura.
Par savu traumatisko pieredzi Laura tikai vēlāk pastāstīja draugiem. Policijā viņa tolaik nevērsās. "Tā bija mana ballīte.
Man pagāja ļoti ilgs laiks, lai es saprastu – nē, tā nav mana atbildība, tā ir viņu atbildība.
Tie ir deviņdesmitie gadi. Iedomājieties deviņdesmitos gadus Latvijā, un tu esi bērns, kas aiziet uz policiju un saka: "Manā ballītē šāds gadījums." Vienkārši nē," norāda Laura.
Lauras pieredze nav tāda, ko daudzi uzskata par, ja tā var teikt, tradicionālu izvarošanas gadījumu, kad svešinieks ievelk krūmos, tas notika it kā drošā vidē pazīstamu cilvēku lokā. "Šis ir gadījums, kas parāda daudzus mītus par izvarošanu. Arī nākot uz šo raidījumu, es teicu – ja jums ir kāds "īsts" gadījums, ņemiet to, neņemiet manējo."
Ar ko Lauras gadījums ir mazāk "īsts"? "Vai ne?" saka Laura. "Bet mīts ir tāds, ka tas notiek ārā, [izvarotājs] ir nepazīstams cilvēks, kurš noķer uz ielas un ievelk krūmos, tā ir penetrācija ar locekli un tas tiek darīts, lai apmierinātu seksuālo dziņu."
Vaicāta, kādēļ viņai ir svarīgi par savu pieredzei runāt skaļi, sieviete saka:
"Par to ir jārunā. Varbūt kādam tas palīdzēs kaut ko neizdarīt."
Bieži sievietes par izvarošanu klusē, jo negribas nevienu pievilt, sāpināt, justies kā neveiksminiecēm. Šīs sajūtas pazīstamas arī Laurai. "Tu automātiski sevi vaino. Ko es varēju izdarīt citādi? Vai es kaut ko izdarīju nepareizi? Tās ir domas, no kurām izvairīties nav iespējams," uzsver Laura.
Ja par šo nodarījumu tagad būtu iespējams vainīgos saukt pie atbildības, Laura to nedarītu: "Nav vērts."
Pēc šī gadījuma Laura ar izvarotāju turpināja mācīties vienā skolā. "Tā bija 9. klase. Pēc 9. klases viņu izmeta no skolas. Vidusskolā viņš mācījās citur. Līdz mācību gada beigām mēs "izvilkām", un vairs es viņu neesmu satikusi," stāsta Laura.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Viņa atzīst, ka traumatisko pieredzi "veikli" izdzēsa no atmiņas, kas kalpoja kā pašaizsardzības psiholoģiskais mehānisms.
Izvarošanas upuri noklusē, jo kaunas, baidās. Teorētiski ģimene būtu pirmā vieta, kur vērsties, ja bērns ir cietis. "Jā, ja bērns justos droši, ka viņu uzklausīs un sapratīs, kas diemžēl nebija mans gadījums," saka Laura. "Cilvēki, kuriem es jau ar laiku sāku uzticēties, bija draugi, vēlāk, protams, terapeits, bet diemžēl ne ģimene."
Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.
"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.
Agnese Drunka, Oskars Lepers un Lelde Ceriņa uz studiju aicina dažādu jomu pārstāvjus, lai kopā dalītos pieredzē un aplūkotu sabiedrībā aktuālus tematus, par kuriem skaļi runāt vai pat apvaicāties bieži vien ir neērti. Projektu “ Zilonis studijā” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Zilonis studijā” saturu atbild SIA All Media Latvia.
