Krivenchy atzīstas, ka cieš no garīgās veselības traucējumiem

"Man galvā vadiņi savienoti citādi. Es nespēju noturēt uzmanību. Man uzmanības deficīta sindroms bija, pirms vēl tas skaitījās stilīgi," intervijā žurnāla "Santa" jūnija numurā saka Krinevchy. "Nopietni. Man tas kopš skolas, kur man teica, ka esmu stulbs un slinks. Varbūt esmu dažreiz stulbs, bet slinks gan ne.

Kad ap divdesmit gadiem sāku iet pie psihiatra, psihoterapeita, man apstiprināja, ko pats nojautu, – man ir uzmanības deficīts un bipolārie traucējumi. Tāpēc arī augstskolu nevarēju pabeigt, jo tiešām fiziski nevaru ilgi nosēdēt, es jūku prātā, trinos, man vajag kustēties.

Savukārt bipolārisms nozīmē šausmīgas garastāvokļa svārstības, kas baigi traucē dzīvot. Man ir vai nu ekstremāla augša, kad skrienu apkārt, piekrītu visiem piedāvājumiem un daru, daru, daru, vai totāla leja, kad guļu sešpadsmit stundu diennaktī un atceļu visu, ko vien varu," skaidro Krivenchy.

Vienlaikus viņš atzīst, kas piemīt augsta pienākuma sajūta, tādēļ uz pasākumiem, ko nevar atcelt, savācas un aiziet. "Sevi "uzmest" varu, cik vien vajag. Bet citus es "neuzmetīšu", jo man ir augsta darba ētika un atbildība. Īpaši, ja citu labklājība ir atkarīga no manis. Man patiesībā ļoti rūp, lai otram ir labi. Ja varu uzlabot kādam dzīvi, es to vēlos darīt," saka Krīvēns.

Viņa mentālās veselības stāvoklis saasinājies beidzamajos gados, īpaši kovidlaikā. "Tagad lietoju zāles – dopamīna būsterus, garastāvokļa stabilizatorus, lai būtu puslīdz okei. Bet es par to nečīkstu. Man tā mentalitāte ir – izspļauj zobus, piecelies un ej tālāk! Sevi nežēloju. Esmu tāds drusku sačakarēts, bet tas nekas, es tieku galā," saka mūziķis.