Kā es gandrīz nobeidzos, ejot pārgājienā no Dubultiem uz Kolku

Pagājušā gada izskaņā sāku apmeklēt "fiziski un mentāli rūdošus" treniņus. Pēcāk nepilnos trīs mēnešos sagatavojos un noskrēju savu pirmo pilno maratonu. Jūlijā trīs dienās izstaigāju Igaunijas purvus, kopā pieveicot vairāk nekā 80 kilometru. Savukārt, iedvesmojoties no raidījuma "Ārpus zonas: Polārais loks", augusta beigās nogāju Karaļa taku Zviedrijā – 120 kilometrus sešās dienās.

Visam pa vidu šogad esmu teikusi "jā" arī citiem dzīves pasviestiem izaicinājumiem, kas ne tik ļoti bija saistīti ar fizisku sevis izaicināšanu, bet kuriem arī bija nepieciešama naiva bravūra, proti, sajūta, ka kaut kā, bet galu galā viss "saies".

No idejas līdz iešanai

Dalībai "Kolka-Dubulti" pieteicos aprīlī. Pirms tam pakonsultējos ar draudzeni, kas iepriekš vairākkārt pieveikusi minēto distanci. Viņa skaidroja, ka 55 stundas ir vairāk nekā pietiekami, lai tiktu līdz Kolkai, tostarp divās naktīs iekļaujot astoņas stundas miega. Ar to pietika, lai es pieteiktos.

Vasarā pārgājiena organizatori "Baltais kalns" rīkoja vairākus bezmaksas treniņpārgājienus, lai gan rūdītus gājējus, gan iesācējus sagatavotu "Kolka-Dubulti" specifikai – garām distancēm, smilts segumam un nakts gājieniem. Ar draudzenēm piebiedrojāmies tieši uz nakts treniņu – 38 kilometri no Ķemeriem uz Lielupi.

Bija grūti, ķermenis brīžam lūza nost, jo ir pieradis nakts stundās gulēt nevis kustēties, kājas bija tulznās, taču nekas neizdarāms. Treniņpārgājiena laikā arī aprunājāmies ar vienu no organizatoriem, kas izteicās, ka ir daži, kuri ik gadu 136 kilometrus pieveic vienā rāvienā, proti, ar atpūtas pauzēm, bet bez gulēšanas, principā ir nepārtrauktā kustībā, līdz sasniedz finišu.

Iedodiet man tikai izaicinājumu, un acis iemirdzēsies, jeb, noklausoties šo, ar draudzeni štukojām – kā tas būtu, ja arī mēs mēģinātu nepārtraukti iet? Es te atgādināšu, ka iepriekš neviena no mums šajā pārgājienā nebija piedalījusies.

Klāt pirmās septembra dienas, tikko esmu atgriezusies no Karaļa takas. Draudzene, ar kuru bijām plānojušas kopā iet "Kolka-Dubulti", paziņo, ka viņai ir "ārsta zīme", kas liedz lielu fizisko slodzi. Nekas, jo kā reiz Zviedrijā prātoju, ka gribētu kādu gargājienu noiet viena.

Aizlienēju guļammaisu, aizņemos arī somu un matracīti. Jā, tieši tik sagatavota gājēja es esmu. No "nopietnāka" ekipējuma man pašai ir tikai nūjas, zābaki un sēžamais. Bet vienas dienas pārgājienos parasti vairāk arī nevajag.

Jāpiebilst, ka te jau drusku biju nākusi pie prāta un atskārtusi, ka iet "non-stop" nav laba doma un vismaz vienu nakti pagulēt vajadzētu. Taču līdz sestdienas pusnaktij Kolku sasniegt joprojām gribu, lai svētdien var pamosties savos mīkstajos pēļos. Ak, naivā bravūra!

"Nav vēl kilometrs, bet man jau apnika"

Piektdiena, 6. septembris. Soma salikta, līdzi tikai nepieciešamākais: guļammaiss, paklājiņš, cepure, termokrekls, termobikses, četras zeķes, "šallīte", aptieciņa, kāda uzkoda, krūze, bļodiņa, galda piederumi, SPF, sēžamais, nūjas, dūnu jaka, sandales, mitrās salvetes, austiņas, "power bank", t-krekls, šorti, personīgās higiēnas piederumi, plāksteri, tulznu rullītis, divas ūdenspudeles, lukturītis, lietusmētelis, dvielītis un peldkostīms (šis gan bija pilnīgi lieks). Nekā smaga, bet kopā sanāca astoņi vai pat visi desmit kilogrami. Pēc Karaļa takā nestās15 kilogramu somas gan tīrais nieks.

Līdz Dubultiem tieku ar vilcienu. Galapunktā izkāpj bariņš gājēju. Visi sasmaidās un seko viens otram, paļaujoties, ka gan jau kāds bez "Google Maps" zina, kā tikt līdz sākumpunktam. Tajā piereģistrējos un gaidu startu.

Man blakus uz soliņa piesēž kāds sirms kungs ar diviem klēpja izmēra suņiem. Ārzemnieks. Iztaujā par gājienu – kur iesim, cik kilometru, kad jāfinišē, cik gājēju esam. Sarunas noslēgumā novēl man izturību.

Īsi pirms pulksten 10 sākas svinīgā uzruna, tās noslēgumā ir laika atskaite: desmit, deviņi, astoņi… trīs, divi, viens. Starts!

Svinīgi, rindas kārtībā nozvanu pārgājienam raksturīgo zvanu un sāku iet. Vien pēc dažsimts metriem attālinātajai atbalsta komandai rakstu: "Nav pat viens kilometrs, un man jau apnika." Pavisam godīgi – tā arī bija, jo sajūtu līmenī vēl nebūt nebiju atguvusies no iepriekšējās nedēļas 120 kilometru gājiena, jau startā biju nogurusi un būtu gribējusi brīvās darba dienas izmantot laiskai zvilnēšanai dīvānā, skatoties "Ugunsgrēku". Bet ir jāiet!

Pēc dažiem kilometriem vairāk nekā 500 cilvēku bars ir izklīdis. Gājējus redzi, bet nu jau tās ir mazākas kompānijas pa divi vai trīs, kā arī citi solo gājēji. Saule pamatīgi cepina, nav neviena mākoņa. Tu vienkārši ej un domā.

Ap 18. kilometru sāku filozofēt par to, cik patiesībā neparasts ir pārgājienu koncepts. Tu kaut kur aizbrauc ar mašīnu, vilcienu vai citādi un vienkārši ej. Citreiz uz apli, citkārt no punkta uz punktu, bet vienkārši ej. Bieži vien pat lāgā neredzi, kas ir apkārt, jo jāskatās zem kājām. Reizēm arī laikapstākļi nelutina – līst, pūš brāzmains vējš, un tu tikai ātrāk gribi tikt galā, lai arī cik tālu un kur tas būtu. Tad kāpēc vispār ir jāiet?

Pusceļā līdz pirmajai nometnei, proti, četrās stundās nogājusi 22 kilometrus paņemu pirmo pauzi. Domājot par to, ka priekšā vēl nieka 114 kilometri, gribas palikt turpat, kur esmu. Te arī ir labi – guli kāpā, atspiedies pret somu, vēro garāmgājējus, ir silti. Nav nekādu raižu, tu vari vienkārši būt.

Taču vienlaikus dzīva vēl ir ticība, ka jau šajā vakarā man izdosies sasniegt otro pārgājiena nometni, kas atrodas 74. kilometrā. Jo kas gan ir vēl 52 kilometri?

Īsi pirms septiņiem vakarā sasniedzu pirmo nometni jeb 44. kilometru. Uzpildu ūdeni. Iestiprinos. Novelku pārgājiena zābakus – situācija nav spīdoša, ir pirmās tulznu pazīmes. Drošības pēc uzlīmēju tulznu plāksterus. Ja tiešām gribu tikt līdz otrajai nometnei, nav ko daudz sēdēt – ap pulksten astoņiem vakarā iesoļoju 45. kilometrā.

Stūrgalvīgais gājiens līdz 74. kilometra nometnei

Pēc dažiem kilometriem attālinātā atbalsta komanda man iesaka varbūt tomēr neforsēt, paieties vēl pāris stundas, atrast drošu vietu pārnakšņošanai un no rīta turpināt ar jaunu spēku. Negribu to darīt, jo neesmu atmetusi domu, ka finišā jānokļūst līdz sestdienas pusnaktij, bet it kā jau sāku samierināties – tā būtu visprātīgāk.

Vai es tiešām apstājos? Protams, nē. Uzliku uz pieres lukturīti un stūrgalvīgi gāju pa tumsu tik uz priekšu.

Ap Bērzciemu sākās gājiens pa pludmali, kas drīzāk atgādina pļavu. Kaut kur tumsā pie labā pleca dzirdi jūru, bet tur priekšā gara zāle, smilgas. Ej pa knapi saredzamu taku un ceri, ka ej pareizi. Laiku pa laikam atver "Google Maps", lai saprastu, cik tāls gājiens vēl priekšā un vai tiešām ej pa kādu taku.

Dažus kilometrus sanāca tumsā un jau pusmežā vadīties vienai. Biju dusmīga, aizkaitināta, jo neko neredzi, nesaproti, kājas sāp, ir grūti, viss ir slikti. Likās, ka sākšu psihot, un pusbalsī lādējos – kam man šis viss bija vajadzīgs?

Te pēkšņi pavisam nejauši uzdūros diviem kungiem – viens gāja raitāk, otrs lēnāk, bet mans ideālais temps bija tieši starp viņiem. Tā, ar abu atļauju, "pieslēdzos" viņiem. Jāpiebilst, ka biju arī ļoti mierā ar viņu taktiku – 50 minūtes iet, bet desmit atpūsties. Katra nākamā atpūta gan kļuva arvien bīstamāka, jo jūti, ka kājas zābakos ir uztūkušas, tulznas, ja iepriekš nebija, tagad ir visas, kā arī pēdas un kājas kopumā ir pagurušas, spēks ir tuvu izsīkumam, bet priekšā vēl padsmit kilometru.

Abu pavadībā tiku cauri mežam un līdz Mērsragam, taču nometne ir dziļāk pilsētā – vēl aptuveni pieci kilometri. Būtu laiks apstāties, bet man ir bail – ja to izdarīšu, tur arī palikšu. Nolemju turpināt iet.

Ir jau viens naktī. Katrs nākamais solis kļūst arvien mokošāks. Kaklā sakāpis kamols. Gribas raudāt. Sāku sevi ienīst. Vien pāris kilometrus pirms Mērsraga bākas iestājas pirmais lūziens. Viss ķermenis alkst nokrist turpat kaut kur un palikt. Ir sajūta, ka 74. kilometrā mans gājiens arī beigsies.

Pilnīgi iztukšota gan fiziski, gan mentāli sasniedzu otro nometni. Pulkstens ir 2.13. Dalībnieku reģistratore man jautā: "Kā vispār ir?" Ja teiktu, ka šis jautājums mani apstulbināja, nepateiktu neko. Biju pilnīgā neticībā par to, kā kaut ko tādu var pajautāt nakts vidū pēc 74 noietiem kilometriem. Spēju tikai izdvest vāju: "Traki, tiešām traki." Un nekavējoties meklēju, kur piemesties pagulēt.

"Nesaprotu, kā vēl eju"

Rīts. Pulksten 8 zvana modinātājs. Gulētas piecas stundas. Bail celties un novilkt zeķes, lai redzētu, kas notiek ar kājām. Saņemos. Nav labi, bet varēja būt vēl sliktāk.

Brokastīs sev bļodiņā iesmeļu soļanku – man šī zupa negaršo un kur nu vēl ar olīvām, bet šajā rītā to "iztriecu" kā Michelin restorāna cienīgu ēdienu. Sēžu uz soliņa, skatos uz jūru un raudu. Par ko? Nezinu. Vienkārši ir smagi.

Attālinātās atbalsta komandas čatā saņemu jautājumu: "Šodien jāpiebeidz līdz galam, ne!?" Uz to spēju tik atbildēt: "Jautājums, kurš kuru piebeigs – es pārgājienu vai pārgājiens mani?"

Jāpiebilst, ka šajā brīdī trīs cilvēki Kolku jau bija sasnieguši. (Ar visiem rezultātiem var iepazīties šeit.)

Lieki netūļājos un īsi pēc pulksten 9 dodos ceļā. Daudz par nākamajiem 30 kilometriem līdz trešajai nometnei Rojā nav ko teikt. Gājiens joprojām bija karsts, saule turpināja cepināt arī sestdien. Pēc pirmajiem pieciem kilometriem zābakus tomēr nomainīju pret sandalēm, ar kurām arī gāju visu atlikušo ceļu. Kaut kur jāšķērso akmeņu krāvumi, citur jāpaietas pa pļavainu kāpu, ir arī neliels šosejas gājiena posms.

Šoreiz cenšos atpūsties līdzīgi kā nakts kompanjoni – stundu eju, desmit minūtes pauze. Tā 104. kilometra nometni sasniedzu ap pulksten 16 un draugiem rakstu: "Es tiešām nesaprotu, kā es vēl eju." Arī cerība tikt līdz Kolkai vēl ir, tiesa, saprotot, ka turpmākais gājiens būs lēnāks un ar vairākām pauzēm.

Vieglāk būtu nomirt

Iestiprinos, sadakterēju kājas, cik nu tas iespējams, un neilgi pēc pulksten 17 uzsāku pēdējo 32 kilometru gājienu. Uzreiz pateikšu – tie nebija tikai 32 kilometri.

Pirmajos kilometros solis ir raits. Kādā brīdī sāku pieklibot, bet tobrīd vēl liekas smieklīgi, ka 28 kilometri būs jāaizvada šādā solī. Skatos, kā garām aizsteidz citi gājēji, kuri arī vairs neiet stalti, bet gan tenterē. Tas nedaudz mierina.

Pēc 14 kilometriem smieklīgi vairs nav. Ja iepriekš tikai labās pēdas vidū bija tulzna, tagad tāda ir arī uz kreisās pēdas. Katrs solis sāpīgi dzeļ. Raudu. Sāku pie sevis sūroties, ka nemaz tik visvaroša, kā varbūt citi domā, neesmu. Gribu apstāties un mājās.

Sajūtas un emocijas pēdējā posmā mainās pa stundām. Vēl pēc dažiem kilometriem jau ir satumsis, nometos pusguļus uz zemes, sāpēs vaidu, raudu un attālinātajai atbalsta komandai, kurai vēl pirms 60 minūtēm sūtīju ziņu: "Nerakstiet man vairs, uzrakstīšu, kad būšu galā," prasu: "Es taču drīkstu nepabeigt šodien, ne?"

Atzīstu, ka šajā brīdī "esmu pilnībā salūzis cilvēks" un, "ja varētu, izstātos tagad".

Mani mēģina mierināt, sakot, ka finišā būšu tikusi pie "mežonīgas pieredzes". Tobrīd neko labu šajā situācijā saskatīt nespēju. Vien noskaitusies rakstu: "Kāda pieredze? Mocīt sevi? Bullshits tā pieredze. (..) Es vienkārši gribu, lai šis beidzas. (..) Galvenā atziņa no visa šī – jābeidz sevi vienreiz mocīt."

Raudāju, kunkstēju, solīju visiem augstākajiem spēkiem, ka sevi šādi vairs nekad nemocīšu, ja vien tikšu līdz finišam, un apstājos ik pēc diviem vai pat viena kilometra, jo sāpēja viss.

Uzsākot pēdējo desmit kilometru gājienu, man zvanīja šī gājiena attālinātā saprāta balss, kuru es gan stūrgalvīgi nevienā brīdī neklausīju. Tobrīd kārtējo reizi biju apstājusies, bet mani pierunāja celties un iet. Jau pēc neilga laika sarunas biedram prasīju, vai tomēr nevaru apstāties, jo tiešām neizturami sāp, taču pēc katra šāda lūguma klausules otrā galā skanēja: "Nē, turpini iet."

Es daudz nerunāju. Drīzāk čīkstēju, kunkstēju un vaidēju. Taču lēnām, bet kustējos uz priekšu. Telefona saruna ilga divas ar pusi stundas – līdz brīdim, kad es beidzot sasniedzu Kolkas ragu un pēdējoreiz nozvanīju šī pārgājiena raksturīgo zvanu. Līdz tam es pat saņēmos pēdējos simts metrus noskriet.

Te vēl gribu iestarpināt, ka bez šīs telefona sarunas nedomāju, ka es būtu sasniegusi finišu. Šis zvans mani izglāba. Paldies!

Savu gājienu pabeidzu svētdienas pulksten 1.58, iekļaujoties 40 stundu logā, ko es tā arī gribēju. Finišā man dalībnieku reģistratore pasniedza "melno jostu" un prasīja: "Vai bija tā vērts?" Paliku uz pauzes un spēju vien atbildēt, ka par to jāpadomā.

Atzīšos, ka, nozvanot zvanu, piereģistrējoties un saņemot pēdējo aproci, man momentāni iestājās sajūta: "Tas bija viss?" Nezinu, ko gaidīju, iespējams, ka šaus salūtu vai ka gājiens mani "izglābs", bet to nesagaidīju. Bija vilšanās.

Jau mājupceļā attālinātajai atbalsta komandai ieminos par finiša jautājumu – "vai bija tā vērts?" Arī tā man uzdod to pašu. Tobrīd ir pagājusi aptuveni pusotra stunda kopš finišēju, un es draugiem rakstu: "Tagad varu teikt, ka kopumā man patika. Bet, kad es tur kaut kur pludmales smiltīs vārtījos, vaidēju sāpēs un raudāju – tad nepatika."

Proti, cik garš un mokošs bija gājiens, tik ātri aizmirsu visus solījumus augstākajiem spēkiem par sevis nemocīšanu un sāku jau prātot – kādu izaicinājumu uzņemties kā nākamo?

Īsais rezumē: 55 stundās var kājām aiziet no Dubultiem līdz Kolkai, taču tie nav 136 kilometri, bet gan visi 140. Vai es ietu vēlreiz? Iespējams, bet šoreiz nesteidzīgāk un draugu kompānijā, lai nerodas sajūta, ka vieglāk būtu noslīcināties jūrā, nekā sasniegt finišu.