Kristīnes Garklāvas slavenību ekspedīcija mani pamudināja doties ārpus zonas – Karaļa takā

Kristīnes Garklāvas un citu septiņu Latvijas slavenību ekspedīcija "Ārpus zonas: Polārais loks" pie skatītājiem nonāca februārī, taču pirmās ziņas par piedzīvojumu TV3 gaiteņos izskanēja jau pērnā gada augustā. Ar lielu interesi un baltu skaudību ausījos, kas un kur dosies, un gaidīju, kā tas viss beigās izskatīsies.

Un jau pirmā ekspedīcijas sērija izskatījās tāda, ka ir jābrauc ārpus zonu piedzīvot arī pašai!

"Nemīz – tu noiesi"

Bija marta vidus. Raidījums TV ekrānos bija ieskrējies, un pamanīju iespēju pievienoties teju identiskam braucienam uz Zviedriju. Acis no prieka mirdzēja, bet bija satraukums un kaut kas atturēja no pieteikšanās. Kurš vislabāk spēs iedrošināt? Protams, Kristīne.

Aizsūtīju viņai ziņu, ka ļoti gribu, bet nevaru saņemtiem – skatos uz pārgājiena rezervācijas pieteikumu un raudu. Uz ko pretī saņēmu: "Nemīz. Būs labi. Tu easy noiesi." Tas bija viss, ko tobrīd man vajadzēja dzirdēt, un pēc mirkļa trīcošām rokām apmaksāju rezervāciju.

Tajā mirklī 25. augusts, kurā plānots lidojums uz Stokholmu, šķita tāls kā mūžība, taču ar laiku tā ir – to, cik ātri tas paskrien, saproti vien tad, kad ilgi gaidītais ir pienācis vai, iespējams, jau pagājis.

Tā nemanot līdz manai ekspedīcijai bija palikušas vien divas nedēļas, un mani pievienoja grupas brauciena kopējā čatā. Tikai tad tā kļuva par īstenību, kurā arī sāku saprast, ko tas patiesībā no tevis prasa.

Vispirms tās ir līdzi ņemamās mantas – astoņas dienas visa iedzīve būs salikta vienā somā un tev uz pleciem. Gāju cauri nepieciešamību sarakstam un atzīmēju esošo un trūkstošo. Lūk, mans saraksts:

• telts – nav;
• guļammaiss – nav;
• paklājiņš – nav;
• mugursoma (45 līdz 60 litri) – nav;
• nūjas – ir;
• sēžamais – nav;
• pārgājiena zābaki – ir
• maiņas apavi – ir;
• lietus jaka – nav;
• bahilas – nav;
• sporta legingi – ir;
• T-krekli – ir;
• flīsa jaka – nav;
• termoveļa – ir;
• pārgājienu zeķes – nav;
• dūnu jaka – nav;
• powerbank – nav.

Papildus tam, protams, bija nepieciešama arī aptieciņa, personīgās higiēnas lietas, ūdens pudele, galda piederumi, uzkodas, krūze un citi noderīgi sīkumi. Ar iepriekšējo uzskaitījumu vien gribu parādīt – cik "pieredzējusi" pārgājienos gājēja biju līdz šim brīdim.

Bet bez stresa. Kaut ko var nopirkt, kaut ko var arī iznomāt vai aizņemties no draugiem.

Un tā pie visa nepieciešamā tiku vien dienu pirms lidojuma, bet somu mācījos krāmēt dažas stundas pirms izlidošanas.

"Ja Sipeniece varēja noiet, es ar varēšu!"

Mēs bijām 12 braucēji, ieskaitot grupas vadītāju. No tiem tikai trīs bija vīrieši. Stokholmas lidostā vairākas stundas bija jāgaida nakts vilciens, tikmēr nositām laiku iepazīstoties. Vairums stāstīja par savām iepriekšējām ekspedīcijām, par to, ko sagaida no Karaļa takas, un ar sava veida bravūru smēja, sakot: "Ja Baiba Sipeniece-Gavare varēja noiet, es ar varēšu!"

Es gan ar pāragriem pieņēmumiem nesteidzos. Vien klusībā klausījos, smaidīju un izteicu cerību, ka gan jau saies. Tomēr nav ko lekt augstāk par savu dirsu, ja iepriekš nekad neesi gājis 120 kilometru pārgājienā ar 15 kilogramu smagu somu uz pleciem un nakšņošanu teltī.

Brauciens nakts vilcienā bija labāks, nekā gaidīju. Baidījos, ka kupejas biedri krāks un nevarēšu pagulēt, jo, manuprāt, nav briesmīgākas skaņas par krākšanu. Bet man par laimi nakts tika aizvadīta vien sliežu ritējuma skaņās. Arī uzceļamā otrā stāva gulta bija pārsteidzoši ērta.

Pēc tam pārsēdāmies vēlvienā vilcienā, lai ar to beidzot ierastos Abisko – mūsu Karaļa takas posma sākumpunktā. Kārtējais ilgais brauciens – kopumā vilcienos pavadījām ap 17 stundu, līdz jau vakarpusē pēdīgi sasniedzām mūsu pieturu.

Mammai un vēl dažiem līdzjutējiem aizsūtīju pēdējo ziņu, ka tūliņ sākam iet un zonā būšu pēc nedēļas. Ieslēdzu lidojuma režīmu, un ekspedīcija varēja sākties.

"Te viņi gāja!"

Sperot pirmos takas soļus, bija grūti aptvert, ka tas tiešām notiek. Laimes hormoni gāzās laukā pa visām malām, un muļķīgs smaids no sejas nepazuda vēl ilgi.

Kādā brīdī pieķēru sevi pie domas: "Te viņi gāja!" Proti, Kristīne Garklāva un vēl septiņas pašmāju slavenības.

Pirmos 17 kilometrus līdz nometnei gan lāgā neatceros. Tā kā startējām vakarpusē, gājiens bija ļoti raits, ar īsām pauzēm un iestiepās tumsā, pieprasot pēdējos kilometros no somām izvilkt lukturīšus, lai redzētu ceļu zem kājām.

Aptuveni pusceļā sāku just, ka soma labi guļ uz gurniem, kas palīdz mugurai neradīt sāpes, bet kā dēļ tiek nospiests mana kreisā sāna nervs un kāja kļūst nejūtīga. Te uzreiz piebildīšu – no Karaļa mājās atgriezos pirms nepilna mēneša, bet joprojām nospiestā nerva tirpoņa nav pilnībā pazudusi.

Savukārt pāris kilometrus pirms bāzes vietas no citiem ceļabiedriem sāka izskanēt frāzes: "Man tumsā ir grūti iet", "Vai varam iet lēnāk?" un citas. Bija interesanti skatīties, kā vēl pirms 24 stundām esošā bravūra, sastopoties ar realitāti, sāka palēnām izgaist.

Ap pusnakti beidzot sākām sliet teltis. Apēdām pirmo dehidrētās pārtikas paku (ēdiens ļoti gards, ar tuvāko ceļabiedri pat smējām, ka šajā pārgājienā ēdām labāk nekā mājās). Iegājām mitro salvešu "dušā". Iztīrījām zobus. Un likāmies slīpi. Tik labi gulējusi nebiju sen.

Drausmīgākā diena

Otrā diena iesākās cerīgi. Iepriekšējās dienas nogurums un besis bija pagājuši. Gurni gan bija nospiesti zili, bet tas sīkums. Pabrokastojam, nojaucam naktsmājas, sapakojam somas un ejam.

Laikapstākļu ziņā šī bija drausmīgākā diena. Neilgi pēc gājiena uzsākšanas uznāca lietus. Pats par sevi tas nebija spēcīgs, bet komplektā ar Karaļa vēju pretīgākus laikapstākļus 19 kilometru gājienam grūti iedomāties.

Visapkārt ir nejēgā skaisti, bet tu neko neredzi, jo jāskatās zem kājām, lai nepakluptu vai nepaslīdētu uz kāda akmens. Dubļi, peļķes, ūdens, kas sitas sejā. Pirksti atsaluši zili, bet cimdus nevari atrast (spoileris – dienas beigās tos atradu iemukušus flīsa jakas rokā, bet pati jaka man visu dienu bija mugurā).

Nogājuši vairāk kā pusi ceļa beidzot sasniedzām vienu no retajām uzbūvētajām nojumēm. To laimi patverties no orkāna grūti izstāstīt. Saspiedušies kā siļķes mucā papusdienojām, pēc kā neviens negribēja turpināt ceļu, jo tā, citējot Sipenieci, eko elle nebija beigusies. Bet ir jāiet.

Atlikušie kilometri pagāja salīdzinoši raiti. Ik pa brīdim saule mūs kaitināja uz acu mirkli parādoties pie apvāršņa un dodot iespēju izveidoties varavīksnei. Taču tik, cik gaistoša mēdz būt laime, tādi paši todien bija arī saules stari.

Pret vakaru lietus norima, bet vējš negrasījās atkāpties. Nometnē teltis cēlām teju uz akmeņiem, jo tā bija vienīgā vieta ar nosacītu aizvēju.

Ironiski – pirms pārgājiena teicu, ka gribu salīt, jo gribu Karali izbaudīt pilnībā. Vo, piesaucu!

Akmeņi un tikai akmeņi

Trešā diena atkal sākas cerīgi – vētra ir pagājusi. Prieks gan bija īss, jo pēc dažiem kilometriem atkal uznāca lietus, kas nerimās teju visu dienu, teju visus 27 kilometrus.

Satikām ziemeļbriežus – tas nedaudz mierināja.

Šajā takas posmā pirmoreiz tā pa īstam sapratām, kāpēc dziedātāja Bū "Ārpus zonas" ekspedīcijā lādējās, sakot: "Redzat skaistos skatus mums apkārt? Jo mēs neredzam! Visu laiku jāskatās zem kājām!"

Šobrīd varu vien pievienoties viņas sacītajam, jo dažbrīd viss, kas tev ir zem kājām, ir akmeņi. Viens neapdomīgs solis, un tu paklupsi vai paslīdēsi.

Besis ir atpakaļ. Ir grūti. Priekšā arī kāpiens akmeņainā kalnā. Aizdusa sākas jau pēc dažiem metriem. Pie sevis lādējos: "Kam man šis bija vajadzīgs? Nevarēju atvaļinājumā pagulēt pie jūras?" Jāatgādina – kamēr mums bija +14 un eko elle, Latvijā tobrīd bija +30 un spilgta saule.

Kalna virsotnē gan atkal sagaida šķietama mirāža – pajumte! Iestūķējamies namiņā, izbaudām sēdēšanu siltumā, papusdienojam un negribīgi turpinām ceļu.

Pēdējie četri kilometri līdz nākamajai nometnei ilgst mūžību. Starp citu – ejot, piemēram, pārgājienā gar Latvijas piekrasti, stundā var pieveikt aptuveni piecus kilometrus, savukārt Karaļa takas ātrums akmeņu un citu faktoru dēļ ir knapi trīs kilometri stundā.

Beidzot sasniedzam nometni, atkal uzceļam naktsmājas – tagad jau to varētu darīt arī aizvērtām acīm. Ar tuvāko ceļabiedri ieejam kārtīgākā "dušā" jeb noskalojamies kalnu upītē, kurā gan ūdens ir ledaini auksts. Un iepazīstamies ar nometnes veikaliņa piedāvājumu.

Jā, patiesībā ārpus zona bija daudz civilizētāka, nekā biju gatavojusies. No četrām nometnēm, trijās bija pieejama arī pirts, veikaliņš un īstas naktsmājas. Savukārt visās bija sausā tualete. Lai arī nevar noliegt prieku par labierīcību pieejamību, tomēr ir mazs rūgtums, ka tādēļ pat vienreiz nebija nepieciešamība "zemē iedurt papēdi".

Ceturtās dienas pampums

Ceturtā diena. Kristīnei Garklāvai, viesojoties podkāstā "Pats krējumiņš", vaicājām – kas notika tai ceturtajā dienā, ka pilnīgi visi ekspedīcijas dalībnieki pamodās aizpampušām sejām? Tagad varu, liekot roku uz sirds, teikt, ka šis piepampums ir īsts. Un tas vienkārši ir nogurums no iešanas un telts dzīves.

Bez uztūkušās sejas, šajā rītā uztūkusi ir arī mana labā potīte. Vakardienas akmeņi tai nebūt nav patikuši, zābaku vairs pilnībā savilkt nevar, jo spiež un sāp. Priekšā ap 28 kilometriem.

Bet sūds ar visu potīti – šodien spīd saule! Šī bija vienīgā diena, kad tikām pie saules. Diemžēl gan ne visas dienas garumā, taču arī lietus mēteļi īsti nebija vajadzīgi.

Vairākkārt virs galvām manām lidojam helikopterus. Jāatgādina, ka tie ir vienīgais veids, kā no takas tikt laukā, ja atgadījies kas nelāgs. Nopriecājamies, ka tie nelido ne pēc viena no mums.

Saules apreibināti palēnām kustamies uz priekšu. Šajā dienā nogurums gan jūtams izteikti visu gājēju vidū. Solis vairs nav tik raits dažādu iemeslu dēļ.

Taču galā mūs gaida nometne, kurā paliksim divas naktis. Tā ir Kebnekaises jeb Zviedrijas augstākās virsotnes nometne, kurā, ja vien ir vēlmes, iespējams atgūt zonu un internetus.

Aptuveni četrus kilometrus no bāzes skatam kā tāds rēgs cauri nelielai miglai parādās sakaru tornis. Nepaiet ne mirklis, kad arī to sasniedzam. Apkārt čum un mudž cilvēki. Daļa pārgājiena biedru steidz telefonā izslēgt lidojuma režīmu, nosūtīt ziņu mājiniekiem un aplūkot, kā pasaule šajās dažās dienās mainījusies.

Mazai atkāpei – pārgājiena otrajā dienā uz lidostā iegādātas atklātnītes rakstīju: "Iespējams, viss ir mainījies, jo pasaule bez mums neapstājas. Lai arī cik ļoti dažreiz tā gribētu domāt. Bet, iespējams, pat, visticamāk, viss ir tāds pats, kādu to atstājām, jo pasaule tomēr nemīl mainīties." Vēlviens spoileris – nekas šo dienu laikā nemainījās.

Godīgi – mani zona un cilvēki vispār nevilināja. Uzslējām teltis, paēdām vakariņas, un, kamēr citi izvēlējās sanākt kopā nometnes kafejnīcā, es nolēmu iet gulēt.

Nesasniegtā virsotne

Piektās dienas rīts. Ceļamies ap pulksten 4, jo atkal sola lietu, bet mums plānā vismaz mēģinājums sasniegt Kebnekaises virsotni. Man šis ir smagākais rīts, jo nogurumu nu jau ir grūti ignorēt.

Dodamies ceļā. Pēc dažsimts metriem viena no grupas dalībniecēm nolemj nekāpt, jo iepriekšējās dienās samocījusi kāju. Drīz arī parādās lietus.

Iemaldāmies neīstajā takas posmā. Te sadalāmies trīs grupās: vēl divi atgriežas nometnē, trīs pieredzējušāki un ar navigāciju telefonā apbruņojušies ceļabiedri burtiski aizskrien uz Kebnekaisi, vēl bariņš, tostarp es, paliek ar grupas vadītāju un mierīgākā tempā uzsāk ceļu augšup.

Zem kājām atkal ir akmeņi. Vienā brīdī sāku pie sevis domāt, ka būs Kristīnei Garklāvai jāpieprasa "melnais materiāls" ar Karaļa takas ekspedīciju, jo neatceros raidījumā redzam tik daudz akmeņu. Savukārt jo augstāk kalnā virzījāmies, jo mazāk saredzama bija apkārtne – viss bija tīts miglā.

Sajūta tāda, ka ej gar pasaules malu. Viens nepareizs solis pa kreisi, un tevis vairs nav.

Nogājušas varbūt trešdaļu no ceļa nolēmām pabrokastot, jo tukšais kuņģis signalizēja, ka enerģijas rezerves drīz beigsies. Spēkus uzkrājušas nobriestam tālākajam ceļam, taču tas aprāvās vien dažus metrus tālāk.

Priekšā no miglas iznirst kalnu upe ar salīdzinoši spēcīgām krācēm. Es jau biju ieraudzījusi, kur var mēģināt tikt pāri, bet grupas vadītāja šajā mirklī paziņoja, ka nevēlas uzņemties drošības riskus un tomēr dosies atpakaļ uz nometni. Mums bija dota izvēle – atgriezties kopā vai turpināt iet. Es gribēju iet, bet bez kartes un priekšzināšanām saprāts tomēr lika griezties riņķī.

Neslēpšu – vilšanās sajūta bija ārkārtīga. Gribējās sist kāju pie zemes un teikt: "Nē, mēs iesim!" Bija sajūta, ka pat nemēģinājām, jo es taču redzu, kur var pāriet krāces.

Ar iešanu lejā nesteidzos. Šķiet, cerēju, ka kāds varbūt pārdomās un teiks man: "Kāpjam virsotnē!"

Šīs dienas bilance beigās bija savi 12 kilometri, proti, nebija pilnībā izniekota, taču rūgtums bija pamatīgs. Visu atlikušo dienu pavadījām bāzes kafejnīcā – ēdot burkānu kūku, kas garšoja pēc Ziemassvētkiem, spēlējot kārtis, dzerot kafiju vai alu un runājot. Man gan runāt daudz negribējās. Vilšanās bija pārāk liela.

Atpakaļ zonā

Te klāt jau sestā un pēdējā pārgājiena diena. Ir patīkams saviļņojums, ka piedzīvojums jau pavisam drīz beigsies, bet vienlaikus arī negribas atpakaļ tur – zonā.

Arī šodien spīd saule. 19 kilometru garais gājiens ir raits. Ar katru soli šķietami ainava arvien vairāk izmainās, jo tuvojamies īstajai civilizācijai.

Aizvadām pēdējās pusdienas, un pēc neilga gājiena arī sasniedzam finišu – Nikolautu.

Nosveram somas, lai pārliecinātos, kā mainījies to svars gājiena laikā. Mana palikusi nemainīgi 15 kilogramus smaga. Pārgājienu zābakus nomainām pret ērtākiem apaviem. Tie, kas vēl nebija atgriezušies zonā, tagad steidz to ieslēgt, tostarp ielūkoties sociālajos tīklos.

Kādu brīdi nezinu, ko darīt. Visiem mājiniekiem biju pieteikusi, ka nebūšu sasniedzama līdz pat svētdienas pusnaktij, kad atgriežamies mājās. Tagad ir sestdienas pusdienlaiks.

Nolemju izslēgt lidojuma režīmu un piezvanīt mammai. Jau no domas vien kaklā sakāpj kamols. (Arī tagad, atceroties to mirkli.) Sākotnēji gan neizdodas viņu sazvanīt, bet klausuli paceļ vecmamma – abas tobrīd ir blakus. Oma telefonu iedod mammai, izdzirdu viņas balsi, un viss, ar to pietiek, lai sāktu birt asaras.

Aizvien līdz galam nezinu to iemeslu. Emociju bija daudz – nogurums, dusmas, vilšanās, saviļņojums, vienlaikus nevēlēšanās un vēlēšanās atgriezties mājās un satikt mīļos. Tāpat zona nozīmēja to, ka tik ilgi gaidītais piedzīvojums ir beidzies.

Ar interneta ieslēgšanu gan nesteidzos. Pieturos pie iepriekšējas norunas pašai ar sevi un to ieslēdzu vien svētdien ap pusnakti, nolaižoties Rīgā un jau esot ceļā uz mājām. Redzu, kā ziņu un paziņojumu notifikācijas birst un birst, bet intereses atgriezties realitātē nav. Atstāju klusuma režīmu vēl līdz nākamās dienas pusdienlaikam.

Atziņas:

1. Biju pārsteigta, cik viegli ir telefonam ieslēgt lidojuma režīmu un pilnībā atslēgties no tā, kas pasaulē notiek. Neesot zonā un pieejams, ir tik viegli dzīvot. Nav stresa vai citu uztraukumu par to, kas notiek. Tu, protams, prāto, vai mājiniekiem viss kārtībā, bet viss pārējais ir mazsvarīgs.
2. Tajā pašā laikā, atgriežoties mājās, zona tik ātri, cik tika izslēgta, atkal ievilka sevī atpakaļ. Un telefons diemžēl atkal dzīvojas pa rokām vairāk, nekā gribētos.
3. Karaļa taka ir laba vieta, kur padomāt. Nevarētu teikt, ka visu laiku domāju ko saturīgu. Lielāko daļu laika prātā bija tukšums vai domas par to, ka ir grūti, kāpēc man tas bija vajadzīgs, kad beidzot pārstās līt un uzspīdēs saule, kāpēc ir tik daudz akmeņu u. tml. Taču nonācu pie atskārsmes, ka es varētu šādi dzīvot vēl kādu laiku, proti, ar visu iedzīvi uz muguras, ārpus zonas, šķietamā nekurienē. Tiesa, es gribētu iespēju jebkurā sev tīkamā brīdī varēt aizsūtīt kādu ziņu mammai, ka ar mani viss ir kārtībā.
4. To Karaļa takas laikapstākli un akmeņus nevar izstāstīt. To var piedzīvot, tikai esot tur.
5. Bija grūtāk, nekā šķita, ka būs. Zināju, ka tas būs pamatīgs pārgājiens (sešās dienās kopā nogājām virs 120 kilometriem) ar neparedzamiem laikapstākļiem un savu grūtības pakāpi, un tomēr bija tiešām grūti. Raidījumā redzētais ir mānīgs – jā, Baiba Sipeniece-Gavare spēja noiet un ir sava veida etalons. Un tomēr tie, kas mūsu ekspedīcijas pirmajā dienā bravūrīgi uz viņu atsaucās, patiesībā pēdējos 19 kilometrus nolidoja ar helikopteru.
6. Ja Kristīne Garklāva saka – jāiet, tad ir jāiet!