"Maucam, kamēr piekūstam." Karavīri startē izaicinošajā "Berešu maršā" Ādažu bāzē

Viņiem diennakts laikā jāpieveic ap 60 kilometriem, pildot arī 10 dažādus taktiskos uzdevumus. Vaicāts, vai jau pēc pirmā uzdevuma ir aizelsies, Krists norāda, ka uzdevums bijis grūtāks nekā gaidīts. "Jā, nedaudz smagāks bija baļķis, nekā biju plānojis. Bija grūti, bet izturēt jau izturēsim.

Dažādu šķēršļu joslu pārvarēšana, kaujas šaušana, kara medicīna un sakari ir tikai daži no uzdevumiem, kuri karavīriem jāveic. Kur atradīsies nākamais kontrolpunkts, tie uzzina, tikai iepriekšējo pabeidzot.

Svarīgas arī ir orientēšanas spējas. Ja apmaldās, tie ir lieki kilometri, kurus būs jāmēro nesot aptuveni 20 kilogramu smagu ekipējumu.

Nacionālo bruņoto spēku karavīrs Mārtiņš Štens stāsta, ka viņam trase ir patīkama. "Pagaidām ir ļoti patīkami, ir laba saulīte ārā, ir forši komandas biedri. Vispār pagaidām nevar sūdzēties," teic Mārtiņš. Visgrūtākais viņam šķiet daudzie kilometri. "Jo sakrāsies kopā ap 60 kilometriem distance, ar svaru uz muguras, tās dienas beigās noteikti būs grūtības," viņš lēš.

Lai gan "Berešu maršs" nav distance, kuru jāpievar visātrāk. Kareivji atzīst – to mērķis ir finišu sasniegt pēc iespējas īsākā laikā, tādēļ atpūtas brīži ieplānoti īsti neesot. "Maucam, kamēr piekūstam. Nedaudz apstājamies, padzeramies un tad dodamies tālāk. Bet arī kontrolpunktos tagad, piemēram, varam 10 minūtes atpūsties," klāsta karavīrs Reinis.

Karavīrs Helmuts norāda, ka kārtīgas vakariņas "Berešu marša" laikā nav plānotas, taču uzkodas esot.

Distancē karavīrus pavada arī kapelāne, tos uzmundrinot un palīdzot tikt pāri grūtībām. Pieredze liecina, pirmais lūzums ir pēc aptuveni 30 kilometriem, kad no karavīru sejām pamazām sāk pazust arī smaids.

Anna Dobele

Mehanizētās kājnieku brigādes kapelāne

"Pagaidām ir diezgan viegli, bet, kad noieta vairāk nekā puse un kļūst tumšs, tad jau sāk nākt miedziņš, un sākas lielāks nogurums. Tāpēc, ka viņi jau neguļ, viņi startē un iet visu distanci līdz galam. Un nav viegli, ir fiziski grūti. Tāpēc tas nav tā, ka noies visu ceļu smaidīdami, kāda tulzna uz kājas noteikti būs."

Karavīri gan saka – tos nogurums un tulznas nebaida. Motivācija finišēt, lai sevi varētu saukt par pilntiesīgu vienības karavīru, ir lielāka par grūtībām.

Ieva

Nacionālo bruņoto spēku karavīrs

"Tas jau pašai priekš sevis ir apliecinājums, ka es to varu un, lai pierādītu, ka es esmu piederīga šai vienībai, esmu daļa no kaut kādas lielākas kopienas."

Arī Mehanizētās kājnieku brigādes štāba virsseržants uzsver, piedalīties Berešu maršā karavīrus nav jāmotivē. Tas tiem esot goda jautājums. "Smilšu krāsas berete nav daudzās vienībās mūsu NBS. Līdz ar to šo bereti nēsāt katram ir liels pagodinājums un lepnums. Tas ir tas dzinulis, lai viņi būtu vienādi ar profesionālā dienesta karavīriem, kuri dienē šeit jau gadiem," skaidro NBS Mehanizētās kājnieku brigādes štāba virsseržants Ingus Zandersons. "Ne velti mūsu vienības devīze ir – vienotībā spēks. Līdz ar to arī visi grib atbilst arī šai devīzei," uzsver Zandersons.

Pieredze liecina, ka distanci karavīri veic vidēji 16 stundu laikā. Katru gadu līdz finišam netiek aptuveni 10% "Berešu marša" dalībnieku, taču trasi karavīri mēģina pieveikt atkārtoti – pēc pusgada.