TV3 Ziņu operators Sergejs Medvedevs nesen atgriezās no kārtējā brauciena uz Ukrainu. Viņš kopš kara pirmās dienas mums rāda, kāds ir karš. TV3 raidījumā "900 sekundes" viņš atklāj – strādājot frontes tuvumā, nav bail no nāves, bet gan bail nomirt vai tikt sakropļotam.
Kad 24. februārī sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, Sergejs bija Kipras lidostā, lai lidotu mājās no atvaļinājuma. "Es sēdēju lidostā, lasīju ziņas. Lidostā bija liela burzma, mēs zinām, ka tur uzturas arī ļoti daudz Krievijas pilsoņu, un tad es saņēmu īsziņu darba čatiņā: "Kurš ir gatavs doties uz Ukrainu?" Nedaudz pagaidīju un tad teicu, ka esmu gatavs," atceras Sergejs. Drīz vien viņš kopā ar žurnālisti Ievu Vārnu devās uz Ukrainu, lai sniegtu ziņas par sākotnējo bēgļu straumi, kas plūda uz Poliju un citām kaimiņvalstīm.
"Neapjautām, kāds būs kara mērogs," atzīst Sergejs, "tā bija pirmā reālā saskare ar cilvēkiem. Tādās situācijās kļūst skaidrs, cik tuvu ir cilvēka dzīve, tu redzi līdzīgus cilvēkus, kā mēs, līdzīgas emocijas."
Sergejs atklāj, ka nonākšana līdz frontei notika pakāpeniski ar ukraiņu atbalstu, tomēr tur piedzīvotais ir atstājis iespaidu uz viņu. "Man nav bail no nāves, ir bail nomirt, tikt sakropļotam. Bet arī tā sajūta ar laiku notrulinās. Karš un tās šausmas lēnām ir kļuvušas par jauno normālo, kas nu galīgi nav normāli," saka Sergejs.
Ieva un Sergejs arī bija klāt Kijivas piepilsētās Bučā un Irpiņā, kad no tām izgāja Krievijas karaspēks. Tur skatam pavērās šausminošas aina – cilvēku līķi pamesti ielu malās. Krievi tur bija gājuši, laupījuši, postījuši, nogalinājuši visus, kas pagadījās ceļā.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
"Kad tu redzi cilvēkus, kas ir miruši tādos apstākļos, tu pamazām kļūsti emocionāli norobežots. Kad redzi mirušus dzīvniekus, tas ir viens, bet redzēt cilvēku – tas ir pavisam kas cits. Sākumā jau tu redzi tikai to, kas tas ir cilvēks, vienalga, krievs vai ukrainis. Pēc tam tikai sāc nošķirt vienu no otra," stāsta Sergejs. Viņš norāda, ka visvairāk atmiņā iespiedušies nevis filmētie kadri, bet gan līķu smaka: "Līķu smaka ir tā, kas paliek atmiņā. Pat ja tu viņu neredzi, tu zini, ka viņi tepat vien kaut kur ir."
Sergejam ir arī vēstījums tiem Latvijā dzīvojošajiem, kuri joprojām nespēj izlemt, kurā pusē nostāties: "Visiem tiem, kas šos trīs gadu ir domājuši citādāk – raķetes un lādiņi trāpa visos logos, nešķirojot pēc tā, kurš un kā domā. Cieš visi."
Medvedevs arī atzīst, ka tas, ko viņš un viņa kolēģe Ieva ir redzējuši un piedzīvojuši, būtiski mainījis viņu skatījumu uz pasauli. "Karš kļūst par jauno normu," viņš secina. "Mēs vairs nešausmināmies par to, kas nav normāli. Tas ir bēdīgi, bet tā ir realitāte. Pat ja mums tā ir kļuvusi par tādu kā normu, tas nepadara to mazāk svarīgu. Mums jāturpina palīdzēt un atbalstīt Ukrainu."
