Kā izrāpties no demogrāfijas "bedres"? Tas ir Nobela prēmijas jautājums – uzskata uzņēmējs
Demogrāfija ir jautājums, par kuru Latvijas Darba devēju konfederācijas šefam Andrim Bitem runāt grūti. Būdams cilvēks ar tiešu valodu un vaicāts, kāpēc Latvijā dzimstība zema, viņš tā arī atbild: "Velns viņu zina."
Uzņēmējs vaļsirdīgi atzīst, ka ir daudz vieglāk runāt un meklēt risinājumus citām ekonomiskajām problēmām valstī, bet pavisam droši viņš varot teikt, ka Latvijas jauniešiem skats nākotnē būtu gaišāks, mazinoties kara draudiem. "tv3.lv" publicē sarunu ar LDDK šefu Andri Biti, turpinot rakstu sēriju "[NE]vairosimies Latvijai?" par "demogrāfisko bedri", un meklējot atbildi, vai iespējams no tās izkļūt?
Ar Andri Biti norunāju tikties viņa darba vietā. Zivju konservu ražotnes SIA "Karavela" ēkā Rīgā, Vecmīlgrāvī. Ir februāra trešdiena, parasta darba diena, un milzīgajā, padomju gados celtajā trīsstāvu ēkā jaušama darba rutīna. Apkopēja pirmajā stāvā mazgā grīdas. Sarga būdiņā sēž apsargs, kurš mani telpās gan ielaiž, bet īsti nezina ražotnes biroja atrašanās vietu. To es noskaidroju no kāda nejauši sastapta darbinieka otrā stāva telpās. Kāpju stāvu augstāk – tur plašajās biroja telpās konservu ražotnes līdzīpašnieks Bite mani jau gaida. Saspringtajā dienas režīmā sarunai par dzimstības jautājumiem ir atvēlēta tieši stunda.
Kā divu bērnu mamma, uzņēmējam arī prasu, vai ražotnē strādā jaunās māmiņas, kuru bērni mēdz bieži slimot. Bite teic, – tā nav problēma, jo lielos uzņēmumos ar lielu darbinieku skaitu slimojošos aizstāt ir viegli. Arī dāvanu paciņas darbinieku atvasēm tiekot sarūpētas, un uzņēmums bērnus ved pat ekskursijās.
Šobrīd strādājošo trūkums tik akūts, ka Bite mīkstinājis atsevišķas prasības pret darbiniekiem. Bet vai situācija līdzīga arī citās nozarēs un kā uzņēmēji kompensē trūkstošās darba rokas – to skaidroju intervijā.
Aizvadītajos dažos gados Latvijā dzimstība ir vēsturiski zemākā pēdējos simts gados. Aizvien izteiktāk statistika rāda – iedzīvotāju skaits pakāpeniski samazinās. Vai darba devēji jau šobrīd izjūt demogrāfisko "bedri", proti, darbaroku trūkumu?
Problēmu darba roku vai darba galvu, vienalga, kā to sauc, pieejamībā izjūtam jau sen. Par jebkuru speciālistu jebkurā nozarē ir ļoti liela konkurence.
Atklāts ir jautājums, cik daudz tas ir saistīts ar demogrāfisko bedri un cik daudz ar to, ka cilvēki aizbrauc prom. Cik daudz tas saistīts ar faktu, ka ekonomika kā tāda aug. Tas, ko redzam, ir, cik grūti uzņēmumus nodrošināt ar darba rokām jeb darba galvām. Skatoties uz priekšu, jo demogrāfija ir tā lieta, ko var prognozēt diezgan tālu uz priekšu, tad tā situācija ir galīgi sūdīga.
Darba devēji arī skaidri apzinās, ka demogrāfija ir tā joma, kur ātru risinājumu īsti nav. Ne pie mums, ne vispār Rietumu pasaulē nav skaidrības, ko vispār var uzlabot.
Lasi arī: Mazāk bērnu, vairāk pensionāru. Latvijas ekonomiku gaida pārbaudījums
Vai darba devēju vidū šai jautājumā valda satraukums. Ja demogrāfiskā "bedre" padziļināsies, ko uzņēmēji darīs nākotnē?
Satraukušies mēs esam. Bet ne tā, ka tūlīt viss beigsies un tūlīt viss būs slikti, bet vairāk par to, kā pielāgoties reālajai dzīvei.
Skaidrs, ka esam diskutējuši un sprieduši. Secinājums ir viens – ja par citām lietām mums ir skaidrs redzējums, ko var izdarīt, lai būtu labāk, un varam paņemt pieredzi no citām valstīm, tad jautājumā par demogrāfiju – nu tur sūdi šobrīd ir visiem. Izņemot Āfriku. Un ko tur darīt? Tas ir Nobela prēmijas jautājums. Ko tur var darīt, es nezinu. Es personīgi domāju, ka neko nevar darīt.
Raugoties valsts pārvaldes virzienā, ja jums būtu iespēja ieviest vienu izmaiņu valsts politikā, kas pozitīvi ietekmētu demogrāfiju, kas tā būtu?
Velns viņu zina. Nu ir vieglāk kaut ko citu apspriest un domāt un darīt, nekā runāt par dzimstības jautājumu. Neņemšos pat spriest. Vakar [red.18. februārī] tieši biju pie premjeres. Viņa arī uzdeva to pašu jautājumu. Nu es nezinu. Man nav viedokļa.
Es domāju, ka nav tādas vienas lietas, kas var izmainīt. Protams, tu spried un domā no sava redzējuma un iespējām. Tas nav viegli atrisināms, bet tai pat laikā es neuzskatu, ka pabalsta lielums nodrošinās, lai dzimtu vairāk bērnu. Manuprāt, pašreizējā valsts atbalsta sistēma ir pietiekami laba. Es neticu stāstam, ka, ja tagad mēs par katru piedzimušo mēnesī maksāsim 1000 eiro, tad visi baigi sāks dzemdēt. Es tam stāstam neticu.
Domāju, ka lielā mērā pie mums Latvijā dzimstību ietekmē tas, vai cilvēkiem ir ticība valstij kā tādai. Kā vietai, kur viņš dzīvos, darbosies. Un tas baigi atkarīgs gan no valdības, gan no sabiedrības kopumā – no šīs ticības viens otram. Tur nekas baigi ātri nav maināms. Šai jautājuma ir iestājies nihilisms, protams, ir arī pašas tautas problēma, bet arī valdītāji pēdējos gados ir rīkojušies tā, lai viņiem neticēt un rastos šaubas par valsts nākotni.
Ļoti lielu lomu šobrīd spēlē drošības jautājums, jo ir no tiem krieviem bail.
Radīt bērnus ir arī dabiska izvēle. Mēs tomēr dzīvojam paaudzē, kur daļa cilvēku, sevišķi jaunākā paaudze, var izvēlēties, vai nomainīt savu dzīves komfortu pret atbildību pret bērnu.
Noskaties: Risinot darbaspēka trūkumu un demogrāfijas problēmas, varam cerēt uz turpmāku ekonomikas attīstību – uzskata LTRK
Kā šobrīd darbadevēji pielāgojas situācijai, kurā vietējā darbaspēka pietrūkst? Iepriekš esat sacījis, ka savam uzņēmumam darbiniekus meklējat arī citās valstīs.
Vietējie darba devēji vairs neliek cerības uz vietējo cilvēku teiksim, rašanos. Būsim godīgi, tā ir. Problēmu mēs risinām, no vienas puses, cik spējot, atsakoties no lietām un procesiem, kur ir vajadzīgas darbarokas vai vairāku cilvēku iesaiste. Tātad notiek robotizācija, automatizācija, mehanizācija. Bet tas notiek pakāpeniski, tas nevar notikt ātri. Otrs, mēs skatāmies, ko varam piesaistīt no malas – piesaistām ārzemju darbaspēku.
Mēs [red. Latvijā] negribējām tādu haosu kā Zviedrijā, tāpēc noskatījāmies to virzienu no Somijas, kur pieņemami ir uz laiku vest iekšā kristīgos vjetnamiešus un filipīniešus. Manuprāt, nav jābaidās runāt par cilvēku rasu, reliģisko piederību, izglītības līmeni un tamlīdzīgi. Vecajā, politkorektajā gadsimtā negribam runāt par šīm lietām, tomēr nāksies. Savā uzņēmuma politikā esam to ieviesuši.
Esam pateikuši, ka Vidusāzija mums nav pieņemama darbaspēka piesaistē, kaut arī tas būtu visvienkāršākais un ātrākais process valodas dēļ, jo šie cilvēki runā un saprot krieviski. Tomēr ilgtermiņā darbaspēka piesaiste no musulmaņu valstīm radīs problēmas.
Mēs esam izvēlējušies Ukrainu, tomēr cilvēku pieplūduma no šīs valsts šobrīd nav. Tāpat skaidri un gaiši esam izvēlējušies, ka mūsu ceļš šobrīd, vajadzības gadījumā, ja vajadzēs klāt darba rokas, ir Vjetnamas kristieši, kuri vismaz spēj iesaistīties vietējā dzīvē, apgūt valodu, un Vecmīlgrāvī ir vienīgie, kas iet uz baznīcu. Es neesmu ticīgais, bet kultūras ziņā viņiem ir apmēram līdzīgs virziens [red. kā Latvijas iedzīvotājiem].
Cik ārvalstnieku darba roku jau šobrīd ir jūsu uzņēmumā un kā jūs redzat nākotnē, cik vēl būs nepieciešams ievest?
Apmēram 25% no visiem nodarbinātajiem. Man ir vairāki uzņēmumi, pavisam kopā nodarbināti apmēram 720 cilvēki. Viesstrādnieku īpatsvars ekonomikā pie mums ir ļoti zems. Ir daudz jomu, kurās viņi šobrīd valodas dēļ nevar strādāt. Mēs nekad neesam domājuši, kā saka, par veselīgo maksimālo proporciju, kāda tā varētu būt, bet droši vien, nāktos pateikt, ka ir limits.
Patiesībā jau ekonomika pati to regulē. Mēs bijām kapitālā vietējo cilvēku trūkumā. Viņi nenāca un mēs vairs nerēķinājāmies, bet nu jau divus mēnešus vietēji sāk nākt. Citur laiž cilvēkus vaļā, piemēram, celtniecībā samazinājusies aktivitāte, kokapstrādē. Skaidrs, ka mēs vairs neņemam nevienu ārzemju strādnieku klāt, un savu attīstību un vajadzību kompensējam ar vietējiem. Ja atkal aizies labāk, piemēram, kokapstrāde, skaidrs, ka viņu atkal trūks. Atkal sāksim vest viesstrādniekus. Speciāli vest iekšā neuzskatu par vajadzību.
Nekad neviens darba devējs nav ieinteresēts strādāt tikai un vienīgi ar ārzemniekiem. Pirmkārt, tās ir lielākas problēmas – gan komunicēt, gan pieņemt viņu kultūru, gan dzīvesvietas meklēt un daļēji nodrošināt, ar viņiem auklēties, kad viņi brauc mājās un tamlīdzīgi. Vienmēr priekšroka būs vietējiem, ja tādi ir fiziski pieejami un gatavi strādāt. Tviterī daudzi mētājas ar apgalvojumiem, kuros es tieku saukts par vergturi. Par viesstrādniekiem runā kā par lēto darbaspēku.
Ir otrādi. Latvijas sen jau vairs nav lēta darbaspēka valsts. Neviens viesstrādnieks uz šejieni nebrauc, ja nevar nopelnīt vismaz vidējo Latvijas darba algu un vairāk. Viesstrādnieki šobrīd izmaksā dārgāk nekā vietējais darbinieks. Vietējiem ir neapliekamais minimums, viesstrādniekiem – tāda nav. Mums ir specifiska nozare, nav viegls darbs – cehs, smaržo pēc zivīm, citi domā, ka smird. Un ja mums trūkst darba roku, tad labāk lai tas vietējais sēž pie datora un bankā apkalpo, nevis, piemēram, mazgā tualeti, kas kādam tāpat būs jāizmazgā.
Cik reāli būtu uzņēmumos, risinot darba roku trūkumu, arī iesaistīt cilvēkus ar invaliditāti?
Pirmā darba pieredze, kur redzējām, ka reāli zivju cehā var nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti, mums bija Amerikā. Tad par to aizdomājāmies. Skaidrs, ka tas Latvijā ir milzīgs resurss, tā ir sabiedrības daļa, kas Latvijas darbatirgū ļoti maz iesaistīta.
Tomēr būtu nepieciešama valsts politikas maiņa, kā motivēt šos cilvēkus iesaistīties darbā. Darba devēji šobrīd lēnām, lēnām, lēnām ir gatavi viņus arī, no savas puses pielāgojoties, iesaistīt darbā un tamlīdzīgi. Pat zivju cehā to mierīgi var izdarīt. Pirmais, būtu jāpasaka, ka mums ir, piemēram, 100 000 invalīdu. Skaidrs, ka no viņiem ir daļa, kas nekad nevarēs strādāt – pirmās grupas [red. invalīdi] un tamlīdzīgi. Ja uzliekam par mērķi iesaistīt 30%, no tiem, kuriem ir otrā un trešā grupa, tad pirmais ir novērst ierobežojumus, kādi šodien ir pret darba devēju. Otrs – izveidot motivējošāku sistēmu. Šobrīd likumdošanā viss ir izdarīts tā, lai es nebūtu ieinteresēts ņemt darbā invalīdu, jo viņu nevar atlaist.
Invalīdam ir jābūt normāla cilvēka statusā. Otrs – jābūt kādiem papildu bonusiem. Normāli, ka ir vairāk jāiesaistās, kaut kas darba vidē jāpielāgo, tur vispār nebūtu problēmu. Mēs neprasām naudu, jo uzņēmējam dot naudu par to, ka viņš kādu nodarbina, ir stulbi. Mēs sakām – tad varbūt, atbrīvojam darba devēju no puses sociālā un ienākuma nodokļa maksājumiem. To nesamaksāto daļu mēs tad ieguldīsim viņa darba vietas sakārtošanā. Bet valsts pusē nav šīs ticības un vajadzības kaut ko mainīt [attiecībā uz invalīdiem], jo valda uzskats, ka var samaksāt viņiem pabalstus un viss.
Vai darba roku trūkuma dēļ atsevišķas nozares ir apdraudētas un ar laiku varētu izzust?
Es nedomāju. Ja mums būs plus mīnus atvērta sabiedrība, atvērts darba tirgus, – būs arī nozares, kuras pašas būs dzīvotspējīgas. Atbrauks no citurienes cilvēki strādāt. Tā nav problēma.
Bet nu tas, ka mums latviskā vide kopumā šī iemesla dēļ izzudīs – tas notiks 100 punkti, tur nav jautājumu.
Jau šobrīd celtniecības nozarē ir uzbeki, tadžiki, tur sūdi būs agri vai vēlu. Transporta nozarē – baltkrievi, krievi. Situācija nav veselīga, jo nespējam runāt par lietām, ko negribas apspriest.
Eiropas Savienības ietvaros visur ir vienāda problēma, un tā nav atrisināma. Aizbraucot pie kolēģiem Polijā, tur var redzēt darba internacionālu kolektīvu. Nezinu, kā viņi tur tiek galā: Latīņamerika, Bangladeša un tamlīdzīgi. Piemēram, arī vjetnamieši, kuri atbrauc uz Latviju ar naudu, viņi šeit nopērk dzīvokļus. Domāju, ka viņi ir uz palikšanu, nevis bišķiņ piepelnīties un braukt mājās. Jautājums ir tas, kā viņi spēs integrēties.
Es nesaku, ka tā ir Latvijas nākotne. Bet es esmu izvēlējies tādu ceļu atrisināt savas iekšējās problēmas. Vai tas ir pareizi vai nē, nezinu.
Autors: Marciana Krauze
Nākamajā rakstu sērijas "[NE]vairosimies Latvijai?" rakstā aplūkosim, kādēļ ar ekonomiskajiem labumiem neizdosies mūs izvilkt no demogrāfijas bedres?
Kopš 2021. gada ik gadu ziņu virsrakstos varam lasīt frāzi – "zemākā dzimstība pēdējo 100 gadu laikā". Pērn esam iekrituši vēl dziļākā "demogrāfijas bedrē" – oktobrī, novembrī un decembrī ik mēnesi dzimušo skaits vairs nepārsniedza tūkstoti. Politiķu un amatpersonu retorikā izskan aicinājumi un idejas situācijas uzlabošanai, tomēr iztrūkst skaidra plāna. Kādu nākotni ekonomikā, darba vidē un sabiedrībā nesīs šodienas statistika? Portāls "tv3.lv" rakstu sērijā "[NE]vairosimies Latvijai?" uzklausa ekonomistus un darba devējus, aplūko demogrāfijas rādītājus, citu valstu pieredzi, un skaidro – ko varam darīt labāk?
