"Joprojām džinkst ausīs." Helmanis atklāj, kā Ukrainā ticis ievainots

TV3: Visus Latvijas medijus ir pāršalkusi ziņa par to, ka jūs tikāt ievainots. Vai jūs varat iespēju robežās izstāstīt par to, kā tas notika?

Es atrados ēkā, kurā atlidoja lādiņš un uzsprāga. Un uz kādu brīdi zaudēju samaņu.

TV3: Kā jūtaties šobrīd, vai varat atklāt ievainojumu?

Man ir kontūzija, joprojām džinkst ausīs, ir slikta dūša, galvas reiboņi.

TV3: Ko jums saka mediķi, kad jūs varētu doties mājās?

Mēs tagad saglabāsim mieru. Lēnām var uzsākt šo ceļu uz mājām, nekādā gadījumā ne pie stūres – nepārslogot sevi, pēc ilgāka laika miera.

TV3: Kārtējais apliecinājums, ka nekas nav beidzies, krievu okupanti turpina censties sagrābt vairāk Ukrainas teritoriju un posta visu pēc kārtas. Jūsu pārdomas pēc piedzīvotātā un redzētā šajā braucienā?

Man likās, ka tas vislielākais pārdzīvojums tur, ka es redzu, ka ukraiņu karavīru acis ir nogurušas, viņi ir noguruši no tās nezināšanas, kas viņus sagaida. Mums ļoti daudz cilvēku uzskata, ka tas nav mūsu karš un Ukraina nav ar mums saistīta, – tas tā nav. Mums jāsaprot, ka mums nav tik daudz cilvēku, nav tik daudz armijas vienību, lai varētu pilnvērtīgi aizsargāt savu valsti. Kamēr mēs palīdzam Ukrainai, kamēr Ukraina turas, viņi visu šo ordu notur savā pusē. Arī mums ir nogurums, bet mums jāsaprot, ka ukraiņiem šis nogurums ir simts reizes vairāk.

TV3: Vai šis varētu būt iemesls, ka turpmāk nebrauksiet, vai tieši pretēji?

Tas tā nedrīkstētu būt, jo mēs esam kontaktā ar šīm vienībām, kurām palīdzam visus šos gadus. Mūsu uzdevums ir censties palīdzēt. Tajā brīdī, kad mans veselības stāvoklis atļaus atkal doties, es došos un braukšu, un palīdzēšu ukraiņiem.