Daudzi autobusu šoferi Latvijā ir ļoti cienījamā vecumā. Pasažieru pārvadātāji pauž satraukumu

Jaunu, pat ne gados, bet vienkārši papildu cilvēku piesaiste, kas būtu gatavi vadīt pasažieru autobusus, aktuāls jautājums pārvadātājiem ir jau gadiem. Un tas ne bez iemesla, jo šī profesija strauji noveco. Jau šobrīd vidējais autobusa šofera vecums ir 56 gadi, kas nozīmē, ka daudzi vadītāji ir jau pensijas vecumā vai tuvu tam.

Nozarē atzīst – šī iemesla dēļ reizēm vienīgais veids, kā nodrošināt reisus, ir pie stūres sēdinot gados vecākus šoferus. Pārvadātāji lēš, ka šobrīd pat divas trešdaļas vadītāju jau pārsnieguši 55 gadu slieksni, un tas nozīmē, ka strauji tuvojas brīdis, kad daudzi dosies pelnītā atpūtā vai vairs nespēs uzņemties atbildību par pasažieru pārvadāšanu.

"Tā ir akūta problēma jau ļoti daudzus gadus, kura tiek kaut kādā mērā risināta, bet nu rezultāts mums šobrīd vēl nav redzams. Ir iespējama tāda situācija, ka uzņēmumi var nespēt izpildīt šos visus reisus, par kuriem viņi ir uzņēmušies saistības. Diemžēl mēs negribētu nonākt līdz šādai situācijai. Tāpēc jau ir jābūt tiem risinājumiem šobrīd, nevis rītdien," norāda Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas prezidents Ivo Ošenieks.

Arī paši pārvadātāji saka – jaunus cilvēkus pie autobusa stūres piesēdināt ir grūti vairāku iemeslu dēļ. Darbs prasa lielu atbildību – ir ne tikai jāstūrē, bet jārūpējas arī par drošību un kārtību autobusā, biļešu pārdošanu un citiem uzdevumiem. Un tas viss jāveic par atalgojumu, kas visbiežāk ir no 1200 līdz 1900 eiro uz papīra, atkarībā no nostrādātajām stundām. Daudziem tas šķiet par zemu, tādēļ šoferu novecošana satrauc visus pārvadātājus.

"Šis jautājums daudzmaz sāpīgs ir visiem nozares dalībniekiem. CATA nav izņēmums, jo neviens nav tāds uzņēmums, kurā maksātu superlielākas algas nekā citos uzņēmumos, vai pret vidējo skatoties," atzīst "CATA" Pasažieru pārvadājumu dienesta vadītājs Lotārs Dravants.

Arī uzņēmumā "CATA" no aptuveni 200 šoferu vairums ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. Neesot gan arī gluži tā, ka jauni vadītāji nozarē neienāktu. Pārvadātājs arī uzsver – pareizs solis bijis Satiksmes ministrijas rosinājums atvieglot D kategorijas jeb autobusa vadītāja apliecības iegūšanas procesu. Tomēr arī tas palīdz tikai daļēji, jo, lai drīkstētu pārvadāt pasažierus, ir jāmācās daudz, un tas maksā dārgi.

"Tas strādā. Vai tas strādā, cik gribētos? Nē! Jo arī tās izmaksas, lai no B kategorijas tiktu uz D kategoriju, ir aptuveni 2000. Un jaunam cilvēkam 2000 — viņam tagad vajag ģērbties, vajag meitenes, ballītes, viņš, iespējams, mājokli iekārto, viņam nav tik vienkārši 2000 atrast," saka "CATA" Pasažieru pārvadājumu dienesta vadītājs.

Tādēļ šobrīd pārvadātāji nereti paši investē strādāt gribošu darbinieku apmācībā, apmaksājot D kategorijas vadītāja apliecības iegūšanu, ar tiem slēdzot ilgtermiņa darba līgums. To, ka šoferu novecošana ir problēma, apzinās arī Autotransporta direkcija. Tādēļ tā nupat sākusi arī kampaņu, kurā centīsies celt autobusa šofera prestižu, tā mēģinot šai profesijai pievērst jaunu cilvēku uzmanību.

"Autobusi kļūst jaunāki, viņi kļūst komfortablāki, arī viņus vadīt reizēm ir vieglāk nekā vieglo automašīnu.  Tad kāpēc, lai mēs neiekustinātu šādu stīgu? Un man šķiet, ka, tādā veidā pievēršot uzmanību, pilnīgi iespējams, kāds pievērsīs uzmanību un kāds aizdomāsies, ka varētu kļūt. Un šādi mēs arī pārvadātājiem palīdzētu šo robu aizlāpīt, lai nerastos situācijas, ka tie autobusi nebrauc," pauž Autotransporta direkcijas komunikācijas daļas vadītājs Viktors Zaķis.

Nozarē gan saka – prestižs būtu, ja autobusu šoferiem maksātu vairāk. Taču realitāte ir tāda, ka ar biļešu ieņēmumiem un valsts dotāciju šobrīd daudzi reisi ir nerentabli. Tādēļ pasažieru pārvadātāji nākamnedēļ plāno organizēt arī piketu, aicinot pārskatīt esošos līgumus par pasažieru pārvadāšanu.