Tetovētais ugunsdzēsējs, kurš lauž stereotipus. Jāņa Pošeiko stāsts

Lai nonāktu darbā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, Jānis pieteicās studijām Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. Tas bija ap 2012. gadu. Lai iestātos koledžā, bija jāiziet nedēļu ilgi iestājpārbaudījumi, un pēdējā dienā notika pārrunas jeb intervija. Tolaik viņam uz rokas bija tikai viens tetovējums. Tas bija diezgan pamanāmā vietā, un Jānis nebija to nosedzis.

"Atceros, ka intervijā lielās komisijas priekšā, kur ir gan dienesta vadība, gan arī citi augstos amatos esoši cilvēki, viens cilvēks man aizrādīja. Viņš jautāja, vai es zinu, ja es kļūšu par virsnieku, man visu laiku būs jāvalkā apģērbs ar garām piedurknēm. Es pie sevis sākumā domāju, kāpēc tā? Tad atcerējos – pareizi, man ir tetovējums. Jau pašā sākumā bija piezīme par tetovējumu. Sapratu – tātad tas droši vien dienestā nav ļoti akceptējams jautājums," stāsta Jānis.

Laiks gāja, viņš studijas pabeidza, sāka strādāt, kļuva par virsnieku. Vēlme taisīt tetovējumu arī tādās vietās, ko var nevar nosegt ar apģērbu, turpinājās un kļuva vēl izteiktāka. Pirms veidot tetovējumu redzamā vietā, viņš nolēma noskaidrot dienesta viedokli. Nevis personīgi, bet jautājumu uzdodot dienesta mājaslapā. Jānis gan norādīja e-pasta adresi, kuru veido vārds un uzvārds, tādēļ dienestā vajadzējis būt skaidram, kurš šo jautājumu uzdod. "Īsumā atbilde bija tāda, ka dienests neatbalsta." Tas tika pamatots ar ētikas kodeksu, kurā norādīts, ka amatpersona savā izskatā un uzvedībā ievēro lietišķu stilu.

Tolaik Jānim bija nedaudz pāri 20 gadiem, un viņš to interpretēja pēc sava prāta. "Kas nav aizliegts, tas ir atļauts. Un pamazām sāku taisīt tetovējumus arī redzamās vietās. Protams, sākums bija diezgan smieklīgs. Es no tiem kautrējos un pat slēpu.

Pirmais tetovējums redzamā vietā man bija plaukstas augšpusē, un, ejot uz darbu, es roku notinu, mēģināju paslēpt," stāsta ugunsdzēsējs.

Kā viņš ievērojis, pirmo laiku, kamēr tetovējums dzīst, pats vēl ar to nav apradis un tetovējums šķiet ļoti dīvains un uzkrītošs. Kad ir sadzijis, ir sajūta, ka arī pārējie jau ir pieraduši.

Viņš atzīst, ka par tetovētiem cilvēkiem sabiedrībā arvien ir dažādi aizspriedumi. Taču Jānim iekšā ir stimuls vai spīts pierādīt pretējo, lauzt stereotipu. "Cilvēks ierauga, viņam rodas pirmais iespaids, un tad ir vēlme to izmainīt uz labo pusi," saka Jānis. Viņa novērojums – pēc tam, kad jau notikusi komunikācija, cilvēki domas maina, atplaukst.

Darba vidē konstatēt diskrimināciju tetovējumu dēļ, pēc Jāņa domām, ir visai nereāli. "Pieļauju, ka darba devējs var atrast 101 citu attaisnojošu pamatojumu, kāpēc tevi nepieņem darbā, pat nepieminot tetovējumus. Saprast, ka tas bijis tavu tetovējumu vai ārējā izskata dēļ, es domāju, ir diezgan sarežģīti."

Ja cilvēks ir kompetents, kāpēc kādam būtu jāuztraucas, kas viņam uz rokas ir uztetovēts pūķis vai zieds? "Man šķiet, ka profesionalitāte tomēr iet pa priekšu ārējam izskatam. Svarīgi, lai tetovējumi nav naidu kurinoši, rasistiski vai tamlīdzīgi," saka Jānis.

Viņš uzskata, ka ārējo izskatu veido ne tikai tetovējumi: "Arī tetovēts cilvēks var apģērbties labi, izskatīties labi, smaržot labi un uzvesties kārtīgi. Es domāju, tetovējums noteikti ir viena no redzamākajām daļām, bet ne vienīgā, kas veido cilvēka kopējo tēlu."

Pilnais raidījums:

Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.

"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.

Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!

Projektu " Zilonis studijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Zilonis studijā" saturu atbild SIA All Media Latvia. #SIF_MAF2025