Kā tas viss sākās? Ieskats labdarības akcijas "Enģeļi pār Latviju" vēsturē

"Tam laikam pusmiljons latu bija neiedomājam summa. Mēs necerējām un nesapņojām, ka būs tik daudz, bet atsaucība bija milzīga," atceroties labdarības akcijas pirmsākumus 2007. un 2008. gadā saka TV producente Ilze Ūdre.

Tāpat kā šogad, arī pirms 18 gadiem – pēdējā svētdienā pirms Ziemassvētkiem – notika pirmā labdarības akcija "Eņģeļi pār Latviju".

"Eņģeli pār Latviju" bija tāds savā ziņā izmēģinājuma poligons. Andrejs Ēķis, televīzijas vadītājs toreiz bija dažādas idejas no Amerikas atvedis, par to, ka ir vajadzīga dziesma, par to, ka mēs varētu konstruēt bērnu stāstus, dažādas idejas nāca no mūsu sadarbības partneriem un arī mums pašiem bija tāda iespēja kaut kādā ziņā daudzīties un izmēģināt dažādus veidus, kā uzrunāt cilvēkus," stāsta Ilze Ūdre.

Viņa turpina: "Eņģeļos pār Latviju", pirmajā gadā šeit, tepat pie Operas mēs zinājām, ka mums būs tiešraides visas dienas garumā. Pēc pirmās tiešraides mums sāka nest mantas. Pirmajā brīdī tas bija šoks, bet mūsu kolēģe Elita Širsone stundas laikā atrada mašīnu, kurā visas šīs mantas sapakot, attiecīgi mēs nākamajā gadā zinājām, ka mantas būs un mēs varējām skaisti nodekorpēt mašīnu. Tad mēs izmēģinājām, kā tas būs, ja mēs uztaisīsim zvanu centru – kur dažadi sabiedrībā zināmi cilvēki atbild uz zvaniem – tas bija tāda jauna lieta."

Akcijā iesaistījies arī radio un TV raidījumu vadītājs Māris Grigalis: "Tas bija tāds pirmsākums, līdz ar to, man tie apgriezieni bija visai pamatīgi, jo bija iesaistīti tolaik visi raidījumi. Mēs bijām raidījums "Tautas balss" un mēs devāmies Rīgas ielās, un konkrēti Vecrīga bija mūsu mazais reģioniņš, kur mēs devāmies ar "Tautas balss" komandu, kastīti pie ārzemniekiem, latviešiem un stāstījām, kas tā par akciju, jo tad, tā akcija nebija tik ļoti zināma un līdz ar to, tas bija ļoti interesanti. Mums bija tāda ļoti liela degsme, kurš tad vairāk savāks un kā tas viss būs. Forši, toreiz mums likās, ka mēs visi stāvam par vienu, lai bērniem ir veselība, tā, lai mēs visi būtu stipri un veselīga tauta."

18 gadu laikā "Eņģeļi pār Latviju" ir kļuvuši par atbalstu tūkstošiem ģimeņu visā valstī. Pateicoties cilvēku ziedojumiem, palīdzība sniegta aptuveni trīs ar pusi tūkstošiem bērnu – ārstēšanai, rehabilitācijai, palīglīdzekļiem un iespējai dzīvot bez sāpēm.

"Es jau no pirmajiem gadiem dažādos veidos esmu bijusi akcijas daļa. Gan savulaik uz ielas staigājot ar ziedojuma kastīti kopā ar Kristapu Tālbergu, es nezinu, kā tas ir – iespējams, dziedot Ziemassvētku dziesmas, vecpilsētā, ar ģitāru, es vispār nesaprotu, kā kāds ziedoja. Bet, jā, tas bija pie operas. Es atceros, ka tas bija tāds akcijas centrs," teic TV3 žurnāliste Kristīne Garklāva.

Viņa stāsta: "Tas viss ļoti emocionāli spēcīgi ar mani strādā visu šo akcijas laiku. Bet emocionālākie mirkļi man ir tad, kad es satieku Lieni Dabiņu un šī akcija īstenībā jau notiek visu gadu. Mēs tikai tagad ziedojam šo mēnēša laikā, koncerta laikā, bet akcija jēga ir visu cauru gadu. Un tad, kad es satieku Lieni un viņa pasaka: tas un tas bērniņš ies skolā, parastā skolā, mācīsies, kā visi.. Redzi, man ir zosāda… Tie ir tie mirkļi! Tad, kad man Liene pasaka: zini, nauda, kas ir paredzēta ārkārtas gadījumiem – mēs tikko principā izglābām vienam bērniņam dzīvību. Tie ir tie mani mirkļi."

Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa stāsta: "Koncerts, akcijas laiks – tas man ir ārkārtīgi liels uztraukumu laiks. Es šausmīgi pārdzīvoju, jo katrs tas ziedojums, katra nauda, tā summa, ko mēs zinām, kas nākamgad būs vajadzīga… Tie visi ir bērni, dzīvi bērni, tās ir viņu ģimenes, mammas, tēti. Es varu tikai iedomāties, kā viņi pārdzīvo un cik viņi bieži iet "Eņģeli pār Latviju" mājalapā – cik tad ir saziedots. Jo tā ir viņu dzīve, tas ir viņu nākamais gads, tās bērnam ir šīs iespējas, kas sanāks, kas varbūt diemžēl nesanāks. Jā, tas uztraukums ir pamatemocija šajā periodā."

Un jau šajā nogalē – pēdējā svētdienā pirms Ziemassvētkiem – norisināsies "Eņģeļi pār Latviju" 18. labdarības koncerts. Šogad akcijā palīdzība paredzēta 363 bērniem, un ikviens var iesaistīties — zvanot, ziedojot, jo arī pēc 18 gadiem pats svarīgākais paliek nemainīgs — vēlme palīdzēt.