Rīgā garīdzniecību apgūst trīs studenti no Nigērijas; viņi pošas kalpot Latvijas draudzēs
No karstās Nigērijas ziemīgajā Latvijā. Pirms teju diviem gadiem trīs jauni vīrieši ieradās Latvijā, lai mācītos par katoļu priesteriem. Sākums nebija viegls, atzīst studenti. Taču ikdiena seminārā pamazām kļuvusi par vietu, kur sastopas latviešu klusums un atturība ar Nigērijas smiekliem un atvērtību. Latvijā topošo priesteru kļūst arvien mazāk, šie trīs jaunieši atgādina – baznīca ir globāla, un ticības ceļš nebeidzas pie valstu robežām.
Trīs jaunie vīrieši no Nigērijas, atsaucoties arhibīskapa aicinājumam, Latvijā ieradās pērn janvārī, lai studētu Latvijas Starpdiecēžu augstākajā garīgajā seminārā. Viņus sagaidīja sniegs, aukstums, kā paši saka, sarežģīta valoda un klusums, kas latviešiem ir dabisks, bet viņiem – pārsteigums.
"Grūti bija ar valodu. Nav viegla latviešu valoda. Savdabīga struktūra, locījumi, bet mēs mācījāmies katru darba dienu. Un tad dzīvojām starp semināristiem, kuri it kā neprot runāt angliski. Un tad nebija variantu."
"Bija daudz sniega. Auksti bija. Pirmo reizi pieredzēju sniegu. Bija šoks. Mēs nākam no karstas valsts un arī ēdieni… pilnīgi atšķirīgi. Es neatceros, bet bija dzeltena zupa. Tagad man garšo soļanka un frikadeļu zupa."
Viņi mācās teoloģiju, latviešu valodu un gatavojas kalpot Latvijas draudzēs, kur trūkst priesteru, vai arī – doties turp, kur baznīcai būs vislielākā vajadzība.
Ārvalstu semināristu klātbūtne Latvijā ir atbilde gan uz vietējo priesteru trūkumu, gan uz katoļu baznīcas globālo raksturu, saka Toms Priedoliņš. Kopumā seminārā šobrīd mācās 8 studenti un tikai trīs no viņiem – vietēji.
"Divi no Rīgas un viens no Kārsavas. Kādreiz no Latgales bija lielākā daļa, bet tagad situācija mainījusies. Kad es iestājos garīgajā seminārā 90. gadu beigās, mēs bijām 45. Tad turējās ap 20, un pēdējos gados mazāk. Arī iestājas vien daži. Viens, divi, trīs – tas jau ir ļoti daudz."
Atšķirībā no Latvijas, kur semināristu skaits samazinās, Nigērijā konkurence par iespēju studēt ir liela. Un, lai gan vietējo un ārvalstu studentu temperamenti atšķiras, visus vieno kopīgs ceļš un viens mērķis. "Pirmais un uzkrītošais ir temperaments. Viņi ir dedzīgāki, aktīvāki, skaļāki. Viņi grib vairāk komunicēt. Latvieši noslēgtāki. Reizēm grūtāk pieņemt un saprast, bet tas nāk visiem par labu,tā uzskata Latvijas Starpdiecēžu augstākā garīgā semināra garīgais tēvs Toms Priedoliņš.
"Pamanīju, ka latviešiem attiecībās ir klusums. Tāda īpašība ir svarīga. Dievs dzīvo klusumā. Tādi ir latvieši. Rezervēti. Koki, parki. Daudzās vietās ir klusums, tas mums kā kristiešiem ir ļoti svarīgi. Tā ir laba īpašība."
Studens no Nigērijas, Paskāls, stāsta, ka latvieši un nigērieši labi sadzīvo. Mācās viens no otras. "Mēs mācam viņiem publiski priecāties un kā būt viesmīlīgiem. Nav jau tā, ka Latvijā trūktu viesmīlības, bet varētu ieviest mūsu kultūrai raksturīgo. Nigērieši visu laiku smejas un kaut ko apspriež," kultūru atšķirības min Paskāls.
Studentu ikdiena Latvijā rit semināra noteiktajā ritmā – diena sākas ar lūgšanu, tai seko lekcijas teoloģijā. Brīvajos brīžos viņi dzīvo kopā ar citiem semināristiem, mācoties sarunāties latviski un pielāgoties klusākam dzīvesveidam. Ikdienu piepilda kopīgas maltītes, smiekli, sarunas un savstarpēja cieņa.
Visu trīs Nigērijas semināristu ceļš vēl tikai sākas, taču tas esot atbildīgs un balstīts aicinājumā kalpot cilvēkiem. Arī Ziemassvētkos katrs bija nozīmēts citā pilsētas draudzē. Stenlijam, Paskālam un arī Džūdam – šis laiks ir īpašs – tālu no mājām, bez ierastās saules un svinībām, bet tuvāk klusumam.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
