Latvijas Vēstures muzejs gadu sāk ar jaunu direktoru un gatavošanos atgriezties Rīgas pilī
Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā šis gads nāk ar jaunu vadītāju. Darbu direktora amatā sācis Toms Ķikuts. Ķikutam muzejs ir labi pazīstams, tā kā līdz šim tur ir strādājis kā direktora vietnieks zinātniskajā darbā. Viņš atzīst, ka muzejs ir ne vien vieta, kur tiek glabātas atmiņas, bet arī tiek stāstīts mūsu valsts stāsts.
Ar jauno Nacionālā vēstures muzeja direktoru "900s sekundes" tiekas Muzeju krātuvē, kur speciālisti šobrīd gatavo priekšmetus pārvietošanai. Tie drīzumā nonāks Rīgas pilī, kur jau šopavasar paredzēts no jauna atklāt ekspozīciju muzeja apmeklētājiem.
"Mēs pa sadaļām ejam uz priekšu. Šeit ir dažādu laiku priekšmeti, kas tūliņ, tūliņ šonedēļ ceļos uz Rīgas pili. To stiprināšanai tur jau uzstādītajās vitrīnās, un tāpēc muzeja kolēģiem, arī var teikt, ir pilnas darba rokas jau no pirmajām Jaunā gada dienām, lai mēs martā šo ekspozīciju, "Straumējot laiku", varētu atklāt apmeklētājiem. (..) Ja runājam par priekšmetiem ar memoriālo vērtību, tad interesants, kas būs jaunajā ekspozīcijā, ir šīs krāsniņas modelis. Tā ir krāsniņas modelis jeb tāds suvenīrs. Suvenīrs kā suvenīrs, it kā nekas īpašs, bet šī krāsniņa ir dāvana Ivaram Godmanim vārdadienā 1992. gadā un, zinot kontekstu – Godmaņa krāsniņas, tas ir vesels laikmets, kad atslēdza centrālapkuri un Godmanis mudināja cilvēkus pašus domāt un risināt savu apkures jautājumu."
Muzeja nozīmīgs uzdevums ir arī jau šodien vākt liecības, kas nākotnē pētniekiem un apmeklētājiem varētu izrādīties vērtīgas, pat ja vēl nav zināms, kuras no tām laika gaitā varētu kļūt patiesi nozīmīgas, tāpēc tālredzīgi ir iegūt priekšmetus tad, kad tie ir visvieglāk pieejami.
"Jaunieguvumu dinamika ir diezgan liela, tie gadā ir vairāki tūkstoši priekšmetu, kas muzejam nāk klāt, teiksim, 5 līdz 6 tūkstoši priekšmetu gadā."
Ķikuts atzīst, ka savu kā direktora galveno uzdevumu redz saliedēšanu. Muzejā strādā visdažādākie speciālisti — pētnieki, restauratori, izstāžu kuratori un citi. Bet mērķim gan jābūt vienam – savākt, saglabāt un skaidri izstāstīt Latvijas vēsturi gan mūsu pašu sabiedrībai, gan ārzemju apmeklētājiem, kā arī arī meklēt veidus, kā efektīvi izmantot atvēlēto budžetu.
"Protams, ka mūsu apmeklētāju gaidas, ko sagaida, kādas ekspozīcijas, kādas izstādes, kādā vidē mēs gribētu uzturēties muzejā – tas ir viens stāsts, jo liela daļa sabiedrības ir bijušas Eiropas un pasaules muzejos, un viņi grib justies tāpat un redzēt tikpat dizainiski, saturiski un visādi citādi aizraujošas un interesantas ekspozīcijas. Un tas, protams, maksā daudz vairāk, nekā mēs varam iedomāties un bieži vien atļauties. (..) Šobrīd mums arī tas ir ļoti sāpīgs, mūsu muzeja izaicinājums ir šī neskaidrība par Rīgas pils nerekonstruētās daļas nākotni."
Pārrunājam arī nākotnes izaicinājumus – gan to, kādi plāni tiek gatavoti ārkārtas situācijām, kā rīkoties ar krājumu un kuri priekšmeti jāglābj vispirms – jau kopš pagājušā gada tiek aktualizēts īpašs saraksts ar visvērtīgākajiem priekšmetiem un noteikti kritēriji, lai tos varētu savlaicīgi evakuēt vai pasargāt; gan par to, ka jaunie profesionāļi muzejā ienāk arvien mazāk.
"Humanitārās zinātnes ir vāji finansētas, un caur to arī cieš to prestižs. Līdz ar to tas, protams, ka tuvākajā laikā ļoti tieši var atspēlēties uz muzeju, un arī šis humanitāro zinātņu vājums un vēstures Latvijas vēstures pētniecības problēmas. Nu, teiksim, finansējuma trūkums zinātnei."
Neskatoties uz ikdienas izaicinājumiem, Ķikuts uzsver – ir pamats lepnumam. Latvijas Muzeju krātuve ir viena no labāk sakārtotajām Baltijā, bet pats muzejs turpina augt un attīstīties ar skaidru mērķi — saglabāt Latvijas vēsturi nākamajām paaudzēm.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
