Tieši periodā, kad mammai kļuvis slikti un pensionāre bezspēkā uz grīdas esot nogulējusi pat trīs dienas, Jānis ar māti Annu nesazinās. Trauksmi sāk celt laikabiedrenes. Iesaistot operatīvos dienestus, izdodas iekļūt miteklī, lai rīdzinieci nogādātu slimnīcā.
Atklājas, ka sieviete diemžēl būs piekalta gultai. Ārstniecības iestāde, sadarbojoties ar Rīgas valstspilsētas pašvaldības Sociālo dienestu, vienojas par tālāko aprūpi un pieejamo atbalstu.
Neiztiekot bez birokrātiskas epopejas, marta sākumā Annas kundze atgriežas mājās. Pie gultas piekaltās rīdzinieces ierodas aprūpētāja no biedrības "Latvijas Samariešu apvienība".
Jānis pauž pozitīvu izbrīnu par sarakstu, kas tad iekļauts pakalpojumā aprūpe mājās. Tiesa gan, pirmajās dienās Anna ziņo par ne īpaši kvalitatīviem dzīves apstākļiem. Dēls mierina mammu, apgalvojot, ka pensionāre gluži vienkārši vēl neesot mierā ar esošo situāciju un to, ka ir praktiski liegtas kustību iespējas.
Starptautiskajā Sieviešu dienā Jānis lūdz savu Latvijā dzīvojošo sievas brāli apciemot māti. Nākamajā dienā svainis ierodas Rīgas miteklī un gan tiešā, gan pārnestā nozīmē iekāpj sūdos.
Māte pēcāk atgriežas slimnīcas gultā. Tikmēr paralēli Vācijā dzīvojošais latvietis vēršas gan dzimtenes, gan Vācijas Samariešu apvienībās. Latvijas puse savu vainu notikušajā nesaskata.
Apvienības vadītājs Andris Bērziņš uzsver, ka ir pieņemti paskaidrojumi no aprūpētājas un neesot nekādu iemeslu, lai neticētu darbiniecei. Kas vēl zīmīgi, Annas kundze kopšanas periodā tā arī neesot parakstījusi līgumu par pakalpojumu saņemšanas.
Jānis pauž gatavību situāciju tālāk risināt jau juridiskā un tiesas ceļā.
Diemžēl jau pēc sižeta tapšanas dēls ziņo, ka māte, atrodoties slimnīcā, devusies viņsaulē.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
