Pie kanāla TV3 skatītājiem ar trešo sezonu atgriezies režisora Armanda Tripāna dokumentālais cikls "Ārsti", kas tapis sadarbībā ar Rīgas 1. slimnīcu. Šis raidījums ir stāsts par ārstu kā personību, caur kuru tiek iznesta ziņa par mūsu sabiedrības stāju, attiecībām un medicīnas sistēmas dzīvi. Otrajā sērijā ielūkojamies neiroķirurga Henrija Ozoliņa ikdienā. Viņš cīnās ar audzējiem un slimībām, kas cilvēkā izmaina gandrīz visu.
Henrijs Ozoliņš pirmajā brīdī, šķiet, ir skops savos vārdos un žestos, it kā noguris no savas profesijas. Taču aiz šīs ārējās atturības slēpjas ārsts, kurš ir savas ārstu dzimtas turpinātājs.
"Ķirurga darbs, man liekas, ir smags. Ir gandarījums, ka tu vari kaut ko paveikt tādu, kas izglābj to cilvēku, ka tu vari atgriezt viņu viņa iepriekšējā vidē. Gandarījuma sajūta no tā, ko tu ar savām rokām vari izdarīt un esi izdarījis," pastāsta ķirurgs.
Tāpat kā viņa tēvs, arī Henrijss ir veicis vienas no sarežģītākajām operācijām Latvijas medicīnā. Viņš cīnās ar audzējiem un slimībām, kas cilvēkā izmaina gandrīz visu. Operāciju zālē viņš ir savā īstajā vietā.
"Man ir tā, ka es izoperēju galvas smadzeņu audzēju, un tad tu vakarā domā… Jo tu uzreiz nevari pateikt, var aptuveni pateikt, kāds var būt tas neiroloģiskais defekts – slimnieks var būt paralizēts, bet var arī nebūt. Tad tu nākamajā dienā gribi ātrāk aiziet uz reanimāciju, lai saprastu, vai esi [izdarījis labu darbu]," stāsta ārsts.
Tas, ko viņš redz cilvēkos — kabinetā, uz operāciju galda un pēc operācijām — liek domāt ne tikai par medicīnu, bet arī par mums pašiem: kādi esam mēs, kas nākam pie ārstiem, kas ejam pa ielām, kas sēžam politikas krēslos, kādi esam mēs, latvieši.
Ar savām rokām dakteris var izdarīt ļoti daudz, taču cilvēks nespēj salabot dvēseles. Mieru dakteris rod medībās – taču arī tur neesot meža mātes vai citas dievības.
"Viņi meklē, kur ir nevis labāk, bet lētāk. Ir slimnīcas, kur ir kvotas, un tur viņam operācija, ja viņš ir akūts, maksā 30 eiro. Te divi tūkstoši. Tad viņi meklē visādus ceļus. Nu tāda ir dzīve. Bet ne vienmēr var nokļūt pie ārsta, kurš to labi māk, un tur var būt arī sarežģījumi uz visu savu atlikušo dzīvi," skaidro Ozoliņš.
Šis stāsts ir par dakteri, kurš bieži stāv pie operāciju galda arī ar savu sāpošo muguru un uz jautājumu: "Kā jūs ar to tiekat galā?" atbild vienkārši: "Nekā. Pats vainīgs — es nevingroju."
"No vienas puses varbūt visi gribētu dzīvot mūžīgi, bet kāda ir tā dzīves kvalitāte?! Es katrā ziņā… Ja man ir jāmirst, es negribētu gulēt reanimācijās vai būt par apgrūtinājumu saviem tuviniekiem. Labāk, ja tas notiek, tad tas notiek te un uzreiz, lai nav kaut kāda eksistence. Ir [situācijas], kad mēnešiem guļ pacients – viņš pats nav pie samaņas, ne viņš apzinās, kas viņš ir un kur viņš ir. Nekāda atrisinājuma tam nav. Ir tādi, kad guļ kā mēbele slimnīcā, un viss," pārdomās dalās ķirurgs.
Režisora Armanda Tripāna dokumentālais cikls “Ārsti” atgriežas ar trešo sezonu – astoņām sērijām, kas tapušas sadarbībā ar Rīgas 1. slimnīcu. Šis raidījums ir stāsts par ārstu kā personību, caur kuru tiek iznesta ziņa par mūsu sabiedrības stāju, attiecībām un medicīnas sistēmas dzīvi. Tas ir skatījums uz cilvēku profesijā.
