Latvijā piemin komunistiskā genocīda upurus
Latvijā pieminam komunistiskā genocīda upurus. Apritējuši 85 gadi, kopš pirmajām masveida deportācijām. Nešķirojot ne zīdaiņus, ne sirmgalvjus, Staļina režīms izsūtīja tūkstošiem iedzīvotāju. Kā šodien izskanēja vienā no piemiņas pasākumiem Rīgā, tas bija aukstasinīgs mūsu tautas iznīcināšanas mēģinājums.
1941. gada 14. jūnijs ir viena no Latvijas vēstures tumšākajām lappusēm. Sarīkojot pirmās masveida deportācijas, vairāk nekā 15 tūkstošus iedzīvotāju sveša vara sadzina lopu vagonos un aizveda uz austrumiem. Izsūtīja arī Airisas Leperes ģimeni.
"Mammu izveda, [kad] viņa mani gaidīja. Izveda jūnijā un es piedzimu 1941. gada decembrī Krasnojarskā, Abanas rajonā. Un tur es arī nodzīvoju līdz četru gadu vecumam."
Izsūtīts tika arī viņas tēvs, kuru no ģimenes nošķira jau uzreiz Šķirotavas stacijā.
"Tēvs jau 1942. gadā bija miris, tā ka es neesmu redzējusi tēvu ne vienu brīdi, un viņš nav mani arī redzējis. Mamma atbrauca tikai 1956. gadā, bet mūs atveda ar Latvijas vilcienu 1946. gadā. Man palika pieci gadi Latvijā, kad es sāku dzīvot pie audžuvecākiem."
Dagnija Liepiņa, kuru izsūtīja 1949. gada deportācijās, dzirdējusi daudz šādu stāstu, kā Staļina režīms salauzis dzīvi. Viņa ilgus gadus darbojusies represēto apvienībā.
"Tie ģimenes stāsti, kādi ir bijuši. Ģimenes ir pilnīgi izpostītas. Tēvi nošauti, mātes palikušas vienas ar bērniem. Un bērni atsūtīti atpakaļ uz Latviju 1946. gadā. Un pēc tam 1949. gadā otrreiz izsūtīti kā mazi bērni. Tos likteņus tik daudz esmu dzirdējusi pa šiem gadiem. Nevar nebūt, šeit šajā dienā te jābūt ir."
Deportāciju upurus šodien Rīgā godināja piemiņas pasākumā pie memoriāla līdzās Latvijas Okupācijas muzejam.
"Viņi bezgalīgi mīlēja savu dzimto zemi, savu tautu un savas dzimtas. Viņi piederēja brīvai un patstāvīgai zemei Latvijai un tautai, kuru sveša vara gribēja salauzt. Tas bija plānveidīgs aukstasinīgs mūsu tautas iznīcināšanas mēģinājums. Pa vienam cilvēkam, pa vienai ģimenei, pa vienam ciematam."
Krievijas karš Ukrainā apliecina, ka ļaunums nekur nav pazudis. Brīvība un neatkarība nav pašsaprotama dāvana – tā ir vērtība, kas jāsargā katru dienu. Šie represēto apvienības vadītāja vārdi atbalsojās arī Valsts prezidenta sacītajā.
"Mēs redzam, ka starptautiskais stāvoklis ir ļoti sarežģīts, ka pie mūsu valsts robežām ir savilkušies melni mākoņi. Tāpēc tieši tagad ir būtiski atcerēties tos notikumus. Jo ne tikai totalitāri režīmi nogalina, arī klusums nogalina. Klusums nogalina atmiņas un, ja nav atmiņu, tad nav sajūtas par to, kas ir jāsargā."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
