Grūtībās nonākušajiem jauniešiem var palīdzēt mentors – taču tādu Latvijā trūkst

Jaunietis, mentors un attiecības, kas var kļūt par svarīgu atbalstu ikdienā.

"Tur bija variants, ka varēja būt vēl viens "Origo" bērns, bet nu nē…" Pirms pieciem gadiem Sanda Sirsniņa pieteicās mentoru programmā, kļūstot par atbalsta personu divām pusaudzēm.

"Mana galvenā motivācija: redzēt blakus gudrus, godīgus un jaudīgus jauniešus. Un arī sabiedrību! Un tādā es vēlos dzīvot," pauž Sanda.

Toreiz māsas bija izņemtas no ģimenes un ievietotas kādā bērnu centrā. Nodotas no vecāku puses, abas iedomāties nespēja, ka nākotnē viņām tomēr būs blakus pieaugušais, kuram vēlāk varēs uzticēties – cilvēks, kas sniegs drošību un atbalstu.

"Šiem jauniešiem būtiskākais ir pieaugušais cilvēks. Viņiem bieži vien iztrūkušas pamatlietas: apskāviens vai samīļošanās. Viņi paši par sevi – jāiemācās izdzīvot un saprast, kā funkcionējam sabiedrībā. Kas ir normas, kas ir pieklājība?" teic Sanda.

Šo gadu laikā māsas kļuvušas patstāvīgākas. Viena vēl mācās vidusskolā, otra tehnikumā. Vecākā interesējas par modi, bet jaunākā nākotnē sapņo par darbu medicīnas nozarē. Vai viņas spētu tik droši sapņot par savu nākotni bez Sandas atbalsta, par to viņa runā ar piesardzību.

"Es esmu noslēgta. Nepatīk runāt ar cilvēkiem, bija grūti vispār iepazīties. Kopš tā laika, kad man ir mentors, esmu kļuvusi atvērtāka. Viņa man iemācīja runāt, neklusēt. Darīt visu, ko vēlos. Nebaidīties no tā, ka varu kļūdīties," stāsta jauniete.

Mentorings – tas nenozīmē atrisināt kāda cita problēmas. "Gribas parādīt to, ka nav svarīgi no kurienes tu nāc vai kas šobrīd esi. Svarīgākais ir tas, uz ko tu ej, un visu vari sasniegt," uzsver Sanda.

Mentors ir cilvēks, pie kura var vērsties ar jautājumu, priecīgu ziņu vai ar vēlmi parunāt. Taču uzticēšanās nerodas vienā dienā.

"Bija drausmīgi. Svešs cilvēks, nepazīstu, un jāveic kaut kāda komunikācija. Bija bailes, uztraukums, nesaprašana. Bet ļoti ātri apradu. (TV3: Sajuti, ka tas ir tavs cilvēks?) Jā," stāsta jauniete.

Tagad viņām ir kopīgi stāsti, sarunas un pieredzes. Mentors iemāca arī pavisam ikdienišķas lietas, piemēram, kā iepirkties veikalā. "Jaunajam mentoram jāsaprot, ka būs jāiegulda savs emocionālais resurss. Un jāieguldās jaunieša dzīvē. Šie jaunieši pieķeras pieaugušajiem," saka Sanda.

15 gadu laikā programma atbalstījusi vairāk nekā 800 jauniešus visā Latvijā. Liela daļa no viņiem piedzīvoja arī vardarbību, stāsta programmas izpilddirektore Edīte Zvirbule: "Šajā programmā lielākoties piesakās jaunieši, kuri atrodas ārpus ģimenes aprūpes, vai kuriem trūkst vecāku rūpju vecumā no 12 līdz 24 gadiem."

Un šobrīd gaidītāju rindā ir vairāk nekā 16 jauniešu, kuri vēlas satikt savu uzticamo personu.

"Mums trūkst divu lietu, ne tikai mentoru, bet arī finansiālā atbalsta. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc veidojas tik liela jauniešu rinda. Rīgas iedzīvotāji ir atsaucīgi, īpaši sievietes. Aicinām par mentoriem kļūt vīriešus. Īpaši vēlamies uzrunāt pieaugušos gan sievietes, gan vīriešus reģionos, jo reģionos daudz jauniešu gaida rindā. Īpaši Vidzemē un Latgalē," – saka Edīte.

Par mentoru var kļūt ikviens no 25 gadu vecuma. Taču, pirms pieteikties programmā, būtiski izvērtēt savu kapacitāti.

"Jaunieši jau dzīvē piedzīvojuši pamestību no pieaugušajiem. Tāpēc ļoti jāizvērtē, vai spēs sniegt šo atbalstu un būt programmā gadu. Lai nebūtu situācija, ka pieaugušais uzradies un atkal pazūd no jaunieša dzīves," saka Edīte.

Jo vērtīgākais, ko cilvēks var otram dot, nav tikai padoms. Tas ir laiks, uzmanība un sajūta, ka neesi viens.