Karš beidzies, bet aizvainojums paliek! Bosnijas bērni joprojām manto kara traumas un sašķeltību
Pirmais skūpsts, slikta atzīme skolā, taču jau nākamajā lappusē – nāve. Sarajevas Kara bērnības muzejs glabā dienasgrāmatu – tikai vienu no vairāk nekā 7000 šeit atrodamajiem arhīva priekšmetiem, kas skaudri parāda, kā līdzās bērnības ikdienai šeit ienāca karš.
Pirmais apelsīns pēc vienpadsmit mēnešiem.
"Jā, viņa stāsta, ka vienpadsmit mēnešus nebija ēdusi apelsīnus. Tad kādam draugam izdevās tos sagādāt, un viņš padalījās arī ar viņu. Viņa pat saglabāja gabaliņu apelsīna savā dienasgrāmatā. Šeit, te vēl redzamas nelielas apelsīna paliekas."
Šajā muzejā glabājas paštaisītas rotaļlietas, ūdens kannas, humānās palīdzības pakas.
"Parasti bērniem neviens nejautā, vai ne? Un bieži viņiem šķiet, ka pašu pieredze nav pietiekami svarīga, lai par to stāstītu. Tāpēc, ieraugot savus stāstus muzejā, viņi apzinās, ka arī viņu piedzīvotais ir nozīmīgs. Dažkārt tas palīdz pārvarēt traumu un veidot saikni ar citiem, kuri piedzīvojuši ko līdzīgu. Piemēram, ieraugot šo ANO Bēgļu aģentūras plēvi, es uzreiz atceros pašas pieredzēto. Arī mūsu mājās visos logos stikla vietā bija šāda plēve. Krita šāviņi, un stiklus likt no jauna nebija jēgas."
Maida arī pati bija kara bērns. Arī savu stāstu viņa uzticējusi muzejam, un tas rosināja pašas ģimenē runāt par līdz tam noklusēto. Karš Bosnijā un Hercegovinā sākās 1992. gadā, sabrūkot Dienvidslāvijai. Sarajevas aplenkums ilga gandrīz četrus gadus. Apšaudes, pārtikas trūkums un bailes kļuva par bērnu ikdienu.
"Šie priekšmeti padara kara realitāti taustāmu un palīdz to izprast tā, kā ar abstraktiem objektiem vien nebūtu iespējams."
Arī vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc kara cilvēki uz šo muzeju nes priekšmetus un atmiņas, kas dod iespēju tikt sadzirdētiem, sastapt citus ar līdzīgu pieredzi. Taču ārpus muzeja šajā valstī kopīgu pagātnes izpratni atrast ir arvien grūtāk.
Sarajevā satieku arī Harunu. Kara sākumā viņam bija tikai deviņi gadi. Kopā ar ģimeni pārdzīvots pilsētas aplenkums, tad došanās uz ASV pēc labākas dzīves. Tagad viņš atkal atgriezies dzimtenē. Viņaprāt, panāktais miers šeit ir apturējis nogalināšanu, taču ne atrisinājis sabiedrības sašķeltību. // vienā no mapēm būtu jābūt piefilmējumiem
"Manuprāt, šīs valsts problēma ir politiķi. [Serbu Republikas] daļā viņi saka: mēs gribam atdalīties. Otrā, šeit Federācijā, būtībā aicina piedot un aizmirst. Tāds ir bijis vēstījums: vainīgi ir visi. Taču tas neatbilst vēsturiskajiem faktiem. (..) Es nevaru nosaukt nevienu politiķi, kura prioritāte būtu nepieļaut genocīda atkārtošanos. Vairums būtībā piedāvā tādu valsts nākotnes vīziju, kurai nav nekāda pamata realitātē."
Sabiedrības dalījums atspoguļojas arī skolās. Daļā Bosnijas un Hercegovinas skolēni mācās atsevišķi pēc etniskās piederības un mācību materiālos vienu un to pašu karu skaidro atšķirīgi. Banja Lukā bāzētās pilsoniskās organizācijas "Helsinki Citizens’ Assembly" pārstāvji norāda, ka šie vēstījumi ietekmē arī pēc kara dzimušo paaudzi. Kā piemēru viņi min jauniešus, kuri atbalsta kara noziedzniekus. Kā spilgtāko viņi min par Bosnijas miesnieku dēvēto ģenerāli Ratko Mladiču, kura bērēs šogad piedalījās daudz tieši jaunu cilvēku.
"Šie jaunieši, kuri atbalsta [Ratko] Mladiču, ir dzimuši vairākus gadus pēc viņa pastrādātajiem noziegumiem. Viņi nezina, ko īsti atbalsta. Tas balstās emocijās, kuras veido jau pamatskolā. Mūsu vēstures grāmatas un arī baznīca, kas ir klātesoša izglītības sistēmā, atbalsta šo vēstures interpretāciju. Paši jaunieši to neapzinās. Tāpēc viss ir daudz sarežģītāk. To nevar mainīt, vienkārši nosaucot faktus. Nevar pateikt: "Lūk, fakti, tagad jūs mainīsiet savas domas."
Kara bērnības muzejā līdzās Bosnijas konflikta atmiņām nu jau ir arī Ukrainas un Gazas bērnu stāsti. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir nogalināti simtiem bērnu, daudzi pazuduši bez vēsts. Tūkstoši ievainoti. Turklāt patiesie skaitļi var būt lielāki, tā kā Krievijas okupētajās teritorijās un kauju zonās pilnīgu ainu iegūt nav iespējams.
Pēc UNICEF aplēsēm, konfliktu un vardarbības dēļ pasaulē savas mājas ir bijuši spiesti pamest gandrīz piecdesmit miljoni bērnu, un aiz katra šī skaitļa ir bērnība, kurā drošības vietā ienākušas bailes.
Turklāt Bosnijas pieredze rāda, ka drošības sajūtas un savstarpējās uzticēšanās atjaunošana var prasīt gadu desmitus pēc kara beigām.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
