Kāpēc pieauguši bērni pārtrauc attiecības ar vecākiem? Psiholoģe skaidro biežākās kļūdas
Pieauguši bērni un vecāki – attiecības nereti ir sarežģītas un pašiem līdz galam, iespējams, nesaprotamas, un tā aisberga redzamā puse ir pēdējais strīds ar nomestu telefonu, aizcirstām durvīm un gadiem ilga nerunāšana. Bet konflikts gandrīz nekad nesākas tajā dienā. Tas visdrīzāk ir krājies gadiem. Kāpēc tā notiek, skaidro psiholoģijas maģistre, konsultatīvā psiholoģe Alise Romeiko.
Kāpēc rodas dažādas konfliktsituācijas starp pieaugušiem bērniem un vecākiem?
Bērni vecākiem ir bērni visu mūžu, un psiholoģe uzsver, ka svarīgi ir tas, ka šī saruna ir par pieaugušiem bērniem.
"Mēs visi esam personības. Mēs visi esam indivīdi. Katram no mums ir savi untumi un dažreiz, pat ja mēs mēģinām ģimenes ietvaros nodot savas vērtības bērniem, jāsaprot, ka mēs esam tikai cilvēki. Mēs darām labāko. Darām, cik sanāk. Bet pusaudžu posmā, kad izveidojas jauna personība, kas, lai atdalītos no ģimenes, kaut kādā brīdī nonāk opozīcijā ar ģimeni un te nu mēs visi tādi krāsaini esam. Vienkārši dzīve tāda ir."
Psiholoģe uzsver, ka ir jāskatās atsevišķi gan konkrētā ģimene, gan atsevišķas situācijas tajā ģimenē, jo ne jau visas situācijas pēc viena šablona notiek.
Ja neveidojas vecākiem attiecības ar saviem pieaugušajiem bērniem, bieži tiek meklēti ārējie vainīgie.
"Mēs jau bērniem rādām priekšzīmi. Un, ja mēs kā vecāki esam tādi, kuriem ir bail atvainoties vai bail ieskatīties sevī un atzīt savu kļūdu, kas ir arī viena no mūsu sabiedrības lielām problēmām, bailēm kļūdīties. Mēs rādām saviem bērniem piemēru, mēs neatzīstam savas kļūdas, mēs meklējam vainīgos ārpusē, bērns iemācās darīt tieši to pašu," skaidro psiholoģe.
"Vecākiem, protams, uzdevums nav viegls, cilvēkam būt vispār ir grūti, bet pa maziem solīšiem mēs viens otram rādām to piemēru. Labi, es saņemšos. Es pārkāpšu pāri savam kaunam. Mana sirdsapziņa runā pārāk skaļi. Es varu kaut vai vienkārši pateikt: piedod! Un citreiz tas ir vairāk nekā jebkas cits."
Ir daudz un dažādi faktori, kāpēc vecākiem ir grūti pieņemt bērna sliktos vai vecākuprāt aplamos lēmumus, neslēpj psiholoģe.
"Viens no tiem ir tas, ka es esmu slikts vecāks. Tātad es izdarīju nepareizi, kaut ko sliktu. Es neizaudzināju savu bērnu gana labi, tāpēc mans bērns rīkojas šādā veidā. Kauns. Man ir kauns par to, kā es esmu vecāks."
Par to vai pieaugušam bērnam, komunicēt vai nekomunicēt ar vecākiem, ir brīva izvēle. Psiholoģe skaidro: kamēr vecāki spēj parūpēties par savām pamatvajadzībām, pieaugušam bērnam nav pienākums komunicēt ar vecākiem. Viņa atgādina, ka nesarunāšanās arī ir komunikācija: "Es nevēlos ar tevi būt kontaktā. Tas arī nodod to signālu, ja es neceļu tavus telefona zvanus vai lūdzu, lai dod man laiku un nesarunājies ar mani. Tur ir atšķirība starp pieaugušiem un bērniem."
"Ja mēs esam pieauguši cilvēki, mēs varam respektēt dažādus viedokļus. Mēs varam saturēt polaritātes un pretrunas. Lielākā problēma notiek, kad vecāki grib, lai bērni pilda viņu vecāku neizpildīto. Samainās lomas. Tā ir visbiežākā problēma."
Psiholoģe skaidro, ka tāpat ir jāsaprot, ka cerības vecākiem jau bērns arī nepasūta. Cerības tiek uzliktas kā tāda nasta.
Kāpēc pieaugušie vecāki pieaugušajiem bērniem grib pamācīt, un tad ne vienam vien pieaugušam bērnam reizēm iezogas sajūta, ka neesam attaisnojuši vecāku cerības?
"Visas lietas grozās ap tādu pazemību, piedošanu sev, savu kļūdu atzīšanu. Atcerēšanos, ka mēs visi esam cilvēki. Katram ir sava perspektīva. Tā ir tā veselīgā domāšana. Vecāki jebkurā gadījumā bija šeit pirms mums. Tā sanāk, ka viņi ir atbildīgāki par mums nekā mēs par viņiem. Tur tā hierarhija arī sākas."
Psiholoģe atgādina, ka robežu novākšana ir tāda prasme, ko tādam veselīgam cilvēkam vajadzētu iemācīties, bet, runājot vecāku, bērnu kontekstā, viņa skaidro: "Es zinu piemērus, kur ar vecāku ir sarunāts, ka mēs sazvanāmies tikai konkrētā nedēļas dienā, ja tu man zvani ārpus šīs dienas, un tas nav kaut kāds nelaimes gadījums vai apokaliptiska situācija, tad mēs atgriežamies pie sarunas, ka mēs tomēr vienojāmies sazvanīties tikai piektdienā. Tas ir tāds kā mūsu telefonrandiņš."
Psiholoģe min, ka tās var būt vienošanās par liekiem tematiem. Mēģināt atrast veidu, kas abām pusēm der, kur vecāks zina, ka ar viņa pieaugušo bērnu viss ir kārtībā, un bērnam tas dod zināmo brīvību un uzticēšanos no vecāku puses – tā ir tava dzīve, dzīvo to!
Pieaugušu bērnu komunikācija ar vecākiem: pienākums vai izvēle?
Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 9. sezonas raidījumiem!
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
