Desmit gadus ilgs konflikts sasniedz kulmināciju. Kas notiek Polijas Konstitucionālajā tribunālā?

Polijas Konstitucionālā tribunāla krīze ir desmit gadus ilgs strīds par tiesu varas leģitimitāti. Kas jāzina par notiekošo Polijā? "Euronews" skaidro konfliktu piecos tā galvenajos posmos.

Strīds par Polijas Konstitucionālo tribunālu sākās 2015. gadā, kad divi galvenie politiskie spēki – partijas "Pilsoniskā platforma" (PO) un "Likums un taisnīgums" (PiS) – nonāca konfliktā par piecu tiesnešu iecelšanu. Vēlāk tas pārauga plašākā strīdā par tiesu neatkarību, tribunāla sastāvu un tā lēmumu spēku.

Pēc nākšanas pie varas 2023. gadā Donalda Tuska valdības koalīcija sāka centienus atcelt PiS ieviestās tieslietu reformas.

Savukārt šogad konflikts iegāja jaunā fāzē, kad prezidents Karols Navrockis atteicās pieņemt zvērestu vairākiem parlamenta ievēlētiem tiesnešiem. Bet piektdien konflikts jau sasniedza kulmināciju pie Konstitucionālā tribunāla ēkas, abām pusēm apstrīdot vienai otras leģitimitāti.

2015. gads: pieci tiesneši

Konfliktējošā situācija sākās 2015. gada jūnijā, kad aizejošā valdības koalīcija vēl pirms parlamenta vēlēšanām ievēlēja piecus tiesnešus. Toreizējais prezidents Andžejs Duda atteicās pieņemt viņu zvērestu.

Pēc partijas "Likums un taisnīgums" (PiS) uzvaras vēlēšanās jaunais parlaments šos lēmumus atcēla un ievēlēja piecus citus kandidātus. Tomēr Konstitucionālais tribunāls vēlāk atzina, ka trīs no sākotnēji ieceltajiem tiesnešiem bija ievēlēti likumīgi. Tas radīja ilgstošu strīdu, jo uz trim vietām pretendēja divi dažādi tiesnešu sastāvi, un daļa PiS iecelto tiesnešu kļuva pazīstami kā tā dēvētie "dubultnieku tiesneši".

2016.-2023. gads: pārmaiņas tribunālā un jautājumi par neatkarību

Pēc nākšanas pie varas PiS mainīja tribunāla darbības noteikumus, tostarp lietu izskatīšanas kārtību, nepieciešamo tiesnešu skaitu un balsošanas sliekšņus.

2016. gada martā tribunāls atzina pirmo reformu paketi par neatbilstošu konstitūcijai. Premjerministres Beātas Šidlo valdība atteicās publicēt spriedumu, apgalvojot, ka tas pieņemts, neievērojot pareizo procedūru.

Strīds saasinājās pēc tam, kad 2016. gada decembrī par tribunāla prezidenti kļuva Jūlija Pšilembska. Darbā tika iesaistīti arī trīs strīdīgi ieceltie PiS tiesneši.

Kritiķi apgalvoja, ka reformas grauj tiesu neatkarību un pakļauj tribunālu politiskai kontrolei. Savukārt PiS uzsvēra, ka tā atjauno institūcijas darbību un reformē tieslietu sistēmu.

Konflikts nonāca arī Eiropas tiesās. 2021. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka tribunāla sastāvs, tostarp tajā esošais Mariušs Mušiņskis, neatbilst likumā noteiktajām prasībām par likumīgi izveidotu tiesu.

Tajā pašā gadā Polijas Konstitucionālais tribunāls pieņēma spriedumus, kuros tika apstrīdēts atsevišķu Eiropas Savienības (ES) tiesību normu pārākums tieslietu jautājumos.

2022. gadā un 2023. gadā domstarpības parādījās jau pašā tribunālā. Vairāki tiesneši apšaubīja priekšsēdētājas tiesības turpināt pienākumu pildīšanu, norādot, ka viņas sešu gadu pilnvaru termiņš ir beidzies. Pšilembska uzskatīja, ka amatā var palikt līdz sava deviņu gadu tiesneša pilnvaru termiņa beigām.

2024.-2025. gads: Tuska koalīcija cenšas atcelt reformas

Pēc 2023. gada vēlēšanām premjerministra Donalda Tuska vadītā koalīcija sāka īstenot pārmaiņas tieslietu sistēmā un apšaubīja vairāku PiS laikā iecelto tiesnešu statusu. Parlaments pieņēma lēmumu, kurā tika kritizēta arī toreizējā Konstitucionālā tribunāla vadība. Vēlāk tika rosinātas reformas tiesnešu iecelšanas kārtībā, taču prezidents Andžejs Duda tās apturēja, nododot izskatīšanai pašam tribunālam. Tikmēr valdība ierobežoja tribunāla spriedumu publicēšanu, bet tribunāla vadība to nosauca par nelikumīgu. Tādējādi konflikts starp valdību un Konstitucionālo tribunālu kļuva vēl dziļāks, abām pusēm apšaubot viena otras rīcības likumību.

2026. gads: Navrockis atsakās pieņemt četru tiesnešu zvērestu

Krīze saasinājās 2026. gada martā, kad Polijas parlaments ievēlēja sešus jaunus Konstitucionālā tribunāla tiesnešus, lai aizstātu tos, kuru pilnvaru termiņš beidzās. Tika ievēlēti Kristians Markevičs, Anna Korvina-Piotrovska, Maciejs Taborovskis, Magdalēna Bentkovska, Marcins Dzjurda un Dariušs Šosteks.

Prezidents Karols Navrockis pieņēma Bentkovskas un Šosteka zvērestu, taču atteicās pieņemt pārējo četru tiesnešu zvērestu.

Prezidenta kanceleja skaidroja, ka tai ir bažas par iecelšanas procedūru, tostarp termiņiem un prasību balsot par katru kandidātu atsevišķi. Tāpat tika norādīts, ka prezidentam nav pienākuma automātiski apstiprināt parlamenta izraudzītos kandidātus.

Savukārt valdība uzsvēra, ka tiesnešu ievēlēšana ir parlamenta konstitucionālās pilnvaras, un prezidents nevar bloķēt viņu iecelšanu amatā.

Aprīlī četri tiesneši nodeva zvērestu pie notāra parlamenta ēkā un nosūtīja attiecīgos dokumentus prezidenta kancelejai. Tomēr gan Navrocka kanceleja, gan Konstitucionālā tribunāla priekšsēdētājs Bogdans Švenčkovskis šo soli noraidīja, norādot, ka zvērestam jānotiek prezidenta klātbūtnē.

Strīdu vēl vairāk saasināja Konstitucionālā tribunāla 12. maija spriedums lietā, kurā secināts, ka prezidentam nav pienākuma pieņemt katru tiesneša iecelšanu un ka zvērests jānodod prezidenta fiziskā klātbūtnē.

Valdība šo spriedumu apstrīdēja, norādot uz šī lēmuma pieņemšanā iesaistīto tiesnešu apšaubīto statusu.

Maijā procesā iesaistījās arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas izdeva pagaidu noregulējumu un aicināja Polijas iestādes netraucēt četriem tiesnešiem sākt pildīt amata pienākumus. Arī Venēcijas komisija norādīja, ka prezidenta loma zvēresta pieņemšanā ir galvenokārt ceremoniāla, un atteikums vai kavēšanās nedrīkst liegt tiesnesim stāties amatā.

Kas ir likts uz spēles?

Polijas Konstitucionālā tribunāla krīze vairs nav tikai strīds par tiesnešu iecelšanu vai par to, kurš vada šo institūciju. Tā skar daudz plašākus jautājumus – varas dalīšanu valstī, tiesu neatkarību un Konstitucionālā tribunāla spriedumu spēku.

Sekas ietekmē ne tikai politiskās institūcijas. Ja tribunāla spriedumi netiek publicēti un valsts iestādes nespēj vienoties par to juridisko spēku, rodas neskaidrības arī attiecībā uz likumiem, kas skar iedzīvotājus, uzņēmumus, nodokļus un valsts pakalpojumus.

Vairāk nekā desmit gadus pēc krīzes sākuma dažādas valdības un prezidenti tā arī nav spējuši vienoties par kopīgu risinājumu. Tā vietā katra varas maiņa ir nesusi jaunus likumu skaidrojumus un jaunus strīdus par to, kurai institūcijai ir tiesības pieņemt galīgos lēmumus.