9 iedvesmojoši padomi, kā uzlabot savu dzīvi

Iemācies pamanīt likumsakarības

Lai restartētu dzīvi un neatkārtotu vienus un tos pašus negatīvos scenārijus, izšķirīgās situācijās piefiksē savas domas, emocijas, ķermeņa reakcijas un darbības. Piemēram, tu gribētu virzīties pa karjeras kāpnēm, bet neuzdrošinies, jo tev ir pārmērīgas bailes no publiskas uzstāšanās. Šīs bailes tevi paralizē. Lai saprastu, kas notiek, piefiksē, ko tu domā pirms uzstāšanās. Vai tevi pavada bailes – "Ārprāts, visi redzēs, ka esmu satraukusies!" vai "Visi pamanīs, ka es daudz ko nezinu"? Piefiksē, vai jūti nelielu satraukumu vai jau paniku? Kādas ir tava ķermeņa reakcijas – sausa mute, svīšana, sirdsklauves? Un kā tu rīkojies? Vai centies no apkārtējiem par katru cenu slēpt satraukumu vai varbūt izlikties, ka visu zini? Šādā veidā sevi novērojot, tu vari pamanīt likumsakarību – ka doma, kas ir kļūdaina (visi apkārtējie uz tevi vien koncentrēsies un tevi nesaudzīgi vērtēs), noved pie tā, ka ķermenis saspringst un tā reakciju dēļ tu patiesi vari izgāzties. Tu izgāzies nevis tāpēc, ka citi ierauga tavu nekompetenci, bet tāpēc, ka pati sevi pirms uzstāšanās esi uzvilkusi.

Treniņš, kas maina domāšanu

Amerikāņu profesors Džons Kabats-Zins psiholoģijā aizsāka tā saukto apzināšanās (mindfulness) virzienu. Viņš uzskata: labākais līdzeklis, kā mainīt dzīvi pozitīvā virzienā, ir jaunu domāšanas iemaņu izkopšana, kas palīdz dzīvi uztvert mierīgāk un harmoniskāk. Šī metode nav panaceja, tomēr, tai pateicoties, ar laiku var iemācīties pārvarēt bailes un pārstāt sevi šaustīt. Psihologs uzskata, ka, tāpat kā orķestrim pirms koncerta, arī cilvēkam katru rītu ir jānoskaņojas dienai. Mēs nevaram restartēt dzīvi uz desmit gadiem, bet varam to ietekmēt jau šodien. Tāpēc izmēģini šo vingrinājumu. Apsēdies krēslā, piever acis un pievērs uzmanību savai elpai. Necenties mainīt elpošanu, vienkārši piefiksē, kā tu ieelpo un izelpo. Ja parādās domas, vērs uz tām uzmanību, bet necenties tām ne sekot, ne tās iznīcināt. Novēro tās kā iekšēju notikumu. Tad atkal atgriezies pie elpas vērošanas. Pēc brīža pievērs uzmanību tam, kā sēdi, – vai tev kaut kur nedaudz spiež, vai ir ērti, un atkal neko ar to nemēģini iesākt – vienkārši novēro. Tad atkal pievērsies savai elpošanai. Pēc brīža piefiksē, kādas skaņas dzirdi visapkārt. Ja rodas domas, tās vienkārši novēro. Tad turpini uzdevumu, atverot acis un piefiksējot, ko tu redzi. Atkal novēro savas izjūtas un domas. Šis vingrinājums ne tikai iemāca būt šeit un tagad, bet arī liek pamanīt savas izjūtas un domas, tās nevērtējot. Šādas iemaņas īpaši noder stresa pilnos brīžos. Jo, ja protam novērot savas bailes, saspringumu, stresu, mēs tajā neiedziļināmies un attiecīgi spējam turpināt funkcionēt. Šāda vingrināšanās liek smadzenēm darboties citādā režīmā un sniedz mums jaunus resursus.

Ieskaties visās dzīves jomās

Lai kopumā dzīvē justos labi, svarīgi ir rast piepildījumu pēc iespējas dažādās jomās. Tāpēc ir labi saprast, kura tavas dzīves joma ir pārpildīta un kura – iztukšota. Tāpēc paņem baltu lapu un sadali to deviņās daļās. Pirmā atbild par attiecībām ar vecākiem, brāļiem un māsām, otrā par tavām privātajām attiecībām, trešā – par bērniem, ceturtā – par draudzību, piektā – par tavu nodarbošanos, sestā – par atpūtu un hobijiem, septītā – par garīgumu un mācībām, astotā – par piederīgumu kādai organizācijai vai valstij, devītā – par fizisko veselību un izskatu. Jo dažādākas dzīves jomas tu spēj piepildīt, jo dzīve kopumā šķitīs daudzkrāsaināka. Kad raudzīsies uz pašas aizpildīto lapu, ņem vērā savas izjūtas – tās pateiks priekšā, kam jāpievēršas vairāk un kam savukārt vajadzētu atvēlēt mazāk laika. Nekas nav pareizi vai nepareizi, proporcijas nosaki tu pati! Jo ir normāli, ka noteiktos dzīves brīžos uz kaut ko vienu koncentrējies vairāk, bet citas dzīves jomas tev pašlaik nešķiet tik aktuālas. Taču raugi, lai nav tā, ka ilgstoši koncentrējies uz kaut ko vienu un tavas izjūtas liecina, ka ar to vairs neesi mierā. Piemēram, tu tikai mācies un strādā un sen esi aizmirsusi par atpūtu, sportu un draugiem. Ar laiku tu sajutīsi fizisku nogurumu un arī emocionāli vari justies iztukšota. Tāpēc piefiksē, kā jūties, – tas vislabāk pastāsta, kas tev ir vajadzīgs.

Pieradini sevi pie pārmaiņām

Nereti pozitīvām pārmaiņām ir grūti saņemties, jo tu sāc domāt, cik daudz enerģijas būs jāiegulda, lai reāli kaut kas notiktu. Piemēram, tu vēlies mainīt darbu. Un jau iztēlē redzi, kāda darbu gūzma tevi gaida – neskaitāmu CV un motivācijas vēstuļu sūtīšana, skriešana uz darba pārrunām, jaunu iemaņu apgūšana. Un tu atliec savu mērķi uz vēlāku, jo ceri, ka kādreiz tam laika būs vairāk. Lai to pārvarētu, izmanto piecu minūšu likumu. Sāc ar to, ka piecas minūtes izskati, piemēram, darba sludinājumus. Bet nosolies, ka šim mērķim katru dienu arī atvēlēsi tam paredzētās piecas minūtes. Šo metodi vari likt lietā, ne tikai meklējot jaunu darbu. Ja neesi aktivitāšu cienītāja, šādi vari sevi pieradināt arī pie sportošanas. Piemēram, katru rītu piecas minūtes veic stiepšanās vingrojumus. Redzēsi, ka pēc laika izkustēties gribēsies jau vairāk.

72 stundu likums

Praksē pārbaudīta metode ir arī 72 stundu likums. Tas piemērots, lai īstenotu jaunas idejas. Respektīvi, tiklīdz prātā dzimst jauna iecere, pie tās īstenošanas vajadzētu ķerties triju diennakšu laikā, jo tad, visticamāk, tā patiešām arī iegūs reālas aprises. Kāpēc? Jo mūsu prāts ir tā iekārtots – tajā nemitīgi dzimst arvien jaunas domas, idejas un ieceres. Jo tālāk iet laiks, jo lielāka iespēja, ka sākotnējo ideju, kuru tik ļoti vēlējāmies īstenot, mēs vienkārši piemirsīsim. Un tas attiecas ne tikai uz darbu, bet arī brīvo laiku. Ja iedomājies, ka sen neesi satikusi savu labāko draudzeni, piezvani viņai un sarunā tikšanos uzreiz, neatliec uz vēlāku!

Ieraudzīt dzīvi citām acīm

Lai reāli novērtētu savu dzīvi, ik pa laikam nepieciešams distancēties. Vislabāk – aizbraukt ceļojumā. Jo, būdami ikdienas rutīnā, mēs pierodam un pārstājam daudz ko pamanīt – nenovērtējam labo un nepamanām arī to, kas aizgājis greizi. Ceļojums palīdz uz savu dzīvi paskatīties ar citām acīm. To var labi novērot ikdienišķās lietās. Piemēram, pēc divu nedēļu prombūtnes pat dzīvoklis izskatās citādi. Tu ieraugi, ka kāda lieta nav īstajā vietā, tā traucē, bet ikdienā to pat neesi pamanījusi. Distancēšanās arī ļauj ieraudzīt un novērtēt dzīves plusus, ko esi pieņēmusi kā pašsaprotamus.

Sapņo un vēlies

Viena no populārākajām atrunām, ko esmu dzirdējusi no klientēm, ir šāda: "Ko nu es vairs savā vecumā vēlēšos!" Turklāt to saka arī jaunas sievietes! Doma ir apmēram šāda: ja jau divdesmit gados nesāku karjeru, tad 30 vai 40 gados to jau esmu nokavējusi. Tas pats attiecas uz ģimenes veidošanu. Bet dzīves ilgums sievietēm ir aptuveni 85 gadi. Norakstīt atlikušos gadus ir stipri izšķērdīgi. Tad savām klientēm iesaku iedomāties šādu ainu: tev jau ir 60 un tu uz sevi skaties savos 30 vai 40 gados. Vai arī tagad šķiet, ka toreiz tev nevajadzēja rīkoties? Sapņot un vēlēties ir svarīgi jebkurā dzīves brīdī, jo, lai kaut ko piedzīvotu, mums vispirms tas ir jāgrib. Brīdī, kad savu vēlmi esi noformulējusi, tu sāc uz to koncentrēties un tavas smadzenes sāk atlasīt informāciju. Pateicoties tam, sākotnēji it kā nereāli sapņi nereti kļūst reāli.

Brīnumlīdzekļa nav

Ja patiesi vēlies savā dzīvē ieviest pārmaiņas, svarīgi sevi nemānīt. Jo brīnumlīdzekļu nav! Izplatīts ir mīts, ka aiziesi pie kāda (tas var būt kā psihoterapeits, tā zīlnieks), kurš tev pateiks kādu noslēpumu vai ieteikumu, un tava dzīve kā uz burvja mājiena mainīsies par 180 grādiem. Tā nebūs! Jebkuras izmaiņas prasa zināmu piepūli. Lai tu iemācītos dzīvot un justies citādi, tev būs pie tā jāpiestrādā. Jārēķinās, ka sākotnēji tas var radīt apjukumu un pat diskomfortu, jo, virzoties uz labākām pārmaiņām, mēs izkāpjam no savas komforta zonas. Jebkuras pārmaiņas nes sev līdzi jaunus satraukumus. Dažkārt dzīve patiešām var mainīties vienā brīdī, taču tas notiek tad, ja tam ir sagatavota labvēlīga augsne. Tāpēc ir svarīgi domāt, ko es jau tagad varu darīt lietas labā.

Minhauzena metode

Kad tev ir slikti, sevi der kā Minhauzenam aiz matiem izvilkt laukā no purva. Tā ir metode, kas tiešām darbojas. Lūgt palīdzību ir ļoti prātīgi, taču bez pašu piepūles mainīt savu domāšanu, emocijas un priekšstatus nav iespējams. Citi mums var palīdzēt materiāli vai ar atbalstu, bet, kamēr nesāksim darboties, dzīve nemainīsies. Mums nepieciešams attīstīt praksi atbalstīt pašām sevi. Jo mūsos vienlaikus dzīvo bezspēcīgais bērns, kas saka: "Es neko nevaru, viss ir slikti!" – un arī pieaugušais cilvēks, kurš racionāli domā, kā rīkoties konkrētajā situācijā. Lai tu spētu palīdzēt pati sev, nereti ir jāiemācās ar sevi runāt kā ar labu draudzeni, kas iekļuvusi ķezā. Jo svarīgi ir sevi izvilkt no nepatikšanām, nevis nogremdēt, sev sakot: "Tu tiešām esi stulba, tāpēc ar tevi tā notika!" Ja sev saki: "Tev šoreiz neizdevās tas, ko iecerēji, bet tu esi tikai cilvēks, tas nav nekas traks!" – tu sevi nomierini un pavelc uz augšu. Un tev rodas spēks rīkoties. Tas ir svarīgi.