"Samaksā sodu un dzīvo tālāk!" Dietoloģe Neimane pēc suņa nāves peļ likumus

Ja jūsu lielais suns un jūs pats esat labi audzināts, tad zinātu, ka nedrīkst iet klāt visam kas kustas. Ja būtu apmeklējuši suņu skolu un suņu kursus (man nācās iziet, jo suni ar papīriem negribēja dot, kamēr nebija iziets suņu audzināšanas kurss), tad zinātu, ka viens no pamatnoteikumiem, ka vispirms ir JĀPĀRLIECINĀS, ka cits cilvēks vai suns vēlas, ka jūsu suns tam tuvojas. Tas ir viens no pamatlikumiem - nečurināt suni zem logiem pie mājas, kāpņu telpā turēt viņu sienas pusē īsā saitē, lai kaimiņi mierīgi var paiet garām. Un uz ielas suns nekad nedrīkst pietuvoties kādam bez atļaujas. Kustas tas vai ne. Jo tieši tā - nekad neviens nezin vai tas otrs suns grib draudzēties vai arī cilvēkam nav paniskas bailes no suņiem (pat no maza suņa var baidīties). Iebilst pret maziem suņiem, kuri rej var tikai tad, ja paši nekontrolējat savu suni un laižam to klāt. Vai arī mazais suns ir nekontrolējams un pats skrien klāt. Savādāk - suņu skolā māca nereaģēt uz apkārtējo troksni - var kaut ar ieroci šaut un sunim būs vienalga. Tātad, arī maza suņa rejas no attāluma viņu neizprovocēs. Problēma ir, ka visi uzskata, ka viņu suns ir labākais un ka visi grib ar viņu draudzēties nu ļauj skriet kur grib. Katram ir tiesības paiet garām svešam sunim pārliecībā, ka tas viņam nepietuvosies. Un katra pienākums ir nelaist savu suni klāt kādam, kurš par to nav izteicis vēlmi. Un arī pretējais - nevienam cilvēkam nav tiesību pietuvoties sunim bez suņa saimnieka atļaujas. Šis stāsts, kur suns pamūk no sētas, ir cits stāsts - svārstās no nelaimes gadījuma līdz nolaidībai. Nelaimes gadījums, jo pat pie uzmanīgākās pieskatīšanas visādi gadās. Līdz nolaidībai - ja netiek nodrošināts tas, ka suns netiek ārā no sētas.

par uzpurni lūdzu, smalkāk. Manā pilsētā uzpurni jāliek tikai tiem, kas ir atzīti par agresīviem. Siksna gan būtu jālieto pilsētā visiem. To gan neievēro daudzi. Man ir maza izmēra suns, bet ja izejot pastaigā redzu, ka liela izmēra suns staigā bez siksnas, skrien pat samērā nost no saimnieka, esmu ļoti piesardzīga, pat ņemu suni rokās. Jo saimnieki mēdz uzskatīt, ka viņu sunis jau vienmēr draudzīgs, bet - maza suņa riešana patiesībā ir adekvāta un vienīgā sevis aizstāvēšanas opcija, bet lielie suņi var reaģēt neadekvāti un suņa valodā pateiktu tekstu, lai netuvojas. Tieši tā pat esmu piesardzīga, ja redzu lielu suni bez saites un ar mani kopā ir bērns - pieskatu, lai suns pēkšņi neizdomā skriet virsū bērnam. Jo pat vislabāk audzinātam sunim var gadīties jebkas. Un ja vēl saimnieks pats pa to laiku pēta vārnas, tad... Vienmēr esmu pateicīga par lielo suņu saimniekiem, kuri ieraugot kādu pretīmnācēju, piesauc suni sev tuvumā vai pat pieliek siksnu. Pat zinot, ka konkrētais suns ir mierīgs un neuzbruks mums, esmu pateicīga, jo tas rada drošības sajūtu, ka saimnieks ir atbildīgs un suni nekas neizprovocēs. Nekad nedrīkstam aizmirst, ka suņi komunicē savā valodā - un mazo suņu riešana ir valoda, jo savādāku viņi nevar izpaust. Lielais var ar savu masu nobaidīt citus, mazajam nav izvēle, ir jāsignalizē par kaut iedomātajām briesmām. Adekvātu suni riešana vien neizprovocēs. Normāls suns pat nereaģēs, ja mazais pieskries klāt. Bet problēma ir, ka lielie suņi ir daudz bīstamāki par mazajiem un, kaut jāaudzina visi suņi, tomēr jāsatraucas, ka lielo suni var izprovocēt. Ja jau suni var izprovocēt mazsunītis, par kuru normālam sunim būtu skaidrs, ka tas nav apdraudējums, tad viņu var izprovocēt arī bērni vai kāda cilvēka rīcība. Suns ir jāapmāca - liels vai mazs, un jāizrāda savstarpēja cieņa vienam pret otru. Nevis jāuzskata, ka ir normāli, ka lielie nokož mazos, jo tie izrāda vienīgo aizsardzības mehānismu - riešanu. Zinu lielos suņus, kuri mierīgi guļ, kamēr mazs suns viņu aprej vai pat mēģina kost, jo tas ir adekvāts suns. Un adekvāts saimnieks savāks mazo, lai lielo nekaitina. Bet uzskatīt, ka lielos nevajag mācīt 10x vairāk kā mazos... Mazie var būt kaitinoši, bet nevar nogalināt nevienu.