Velga Vītola atklāj dažādus stāstus "iz dzīves" par pekstiņiem, ko pastrādājuši zaķi

Zaķi Latvijas teritorijā nav nekāds retums – tos var sastapt kā dabā, tā arī piemājas dārzā. Reizēm tos var redzēt arī Līgatnes dabas takās, kur par zaķiem un citiem zvēriem rūpējas Velga Vītola – viena no trim zvērkopēm. Aprīlis viņas dzīvē ir īpašs mēnesis, jo tieši 1. aprīlī apritēs 37 gadi kopš sākusi strādāt Līgatnes dabas takās. Šo gadu laikā noticis patiesi daudz – piedzīvoti dažādi dabas brīnumi, to starpā visai raibus ikdienas mirkļus sagādājuši arī zaķi.

"Es esmu izaudzinājusi diezgan daudz zaķus – gan divus baltos, gan kādus desmit pelēkos. Tādēļ arī piedzīvojumi ir gana daudz. Jāsaka, ka Latvijā dzīvo divu sugu zaķi – ir pelēkais un baltais. Par zaķiem visādi brīnumi dzirdēti. Tie guļot ar atvērtām acīm, ziemā maina kažoka krāsu un tā tālāk, – bet tie visi ir mīti. Ziemā balts kažoks paliek tikai baltajam zaķim. Pelēkajiem zaķiem kažociņš mazliet nomaina krāsu, bet balts tas nekļūst. Arī ar atvērtām acīm zaķi neguļ," sarunā ar portālu Skaties.lv norāda Velga Vītola un atklāj arī pāris raibu raibus mirkļus iz sadzīves ar garaušiem.

Sagrauž telefona vadu un dodas nakts "apgaitās"

Vairāk nekā 22 gadus Velga Vītola nodzīvoja "Pauguros" – tagad tur atrodas Dabas izglītības centrs. "Pauguros" viņa vairs nedzīvo, taču ar šo māju saista vairākas labas atmiņas – tur kopā ar Velgas ģimeni uzauguši vairāki dzīvnieki. Sevišķi jestras atmiņas ir par zaķiem, kas sagrauzuši telefona vadu un naktīs cilpojuši pa māju.

"Pirmais trakākais piedzīvojums bija, kad zaķi pārgrauza telefona vadu. Tas bija stacionārais jeb parastais telefons. Tolaik es vēl nebiju Latvijā tik plaši zināma… Iedomājaties – aizbraucu pie meistara un palūdzu, lai sataisa telefonu. Pateicu, ka zaķi sagrauza vadu, bet viņš man neticēja. Bija sašutis – kādas muļķības es te tagad stāstu par zaķiem, kas dzīvo mājā un grauž vadus," smejoties atminas Velga.

Kamēr zaķi paaugušies līdz vecumam, kad tos varētu laist ārā – zaķi dzīvojuši Velgas mājā īpaši izveidotā, maksimāli dabiskā un norobežotā vietā. Lai arī kādi nebūtu centieni, zaķi allaž pamanījušies izmukt.

"Es nezinu, kā viņi tika ārā no tām savām vietām. Bet esmu naktī pamodusies no tā, ka kāds pa mani soļo. Nu, nav forša sajūta nakts vidū pamosties un redzēt divas lielas ausis, kas tuvojas. Vairākas reizes esmu pārbijusies. Ir bijis arī tā, ka no rīta ieeju virtuvē, bet tur jau uz galda sēž zaķis, kas gaida brokastis," atminas Velga.

Zaķu armija "Trīs P"

Pēdējo reizi Velga zaķus uzaudzinājusi mājā, kur dzīvo tagad. Viņa stāsta, ka tie esot bijuši "trīnīši" jeb trīs burtiski līdzīgi zaķi, kurus atšķirt bijis diezgan neiespējami. Zaķu trijotne mīļi nosaukta par "Trīs P", jo katram dots vārds, kas sākas ar burtu "P". Zaķis, kurš visu laiku pirmais lecis Velgai rokās, nosaukts par Pirmo, godīgākajam zaķim dots vārds Prātīgais, savukārt trešais zaķis esot visu laiku "lamājies", tādēļ viņam iedots vārds Purpulis. Arī šī trijotne sagājusi neaizmirstamus mirkļus.

"Lai atšķirtu zvērus, esmu lietojusi "zeļonku" un iekrāsojusi nedaudz kažociņu. Bet šiem zaķiem nekas nepalīdzēja, un krāsa gāja nost. Man liekas, ka viņi mani tā diezgan jauki čakarēja. Viņi visi trīs bija tik līdzīgi, ka dažkārt bija grūti saprast, kuru esmu jau pabarojusi. Vairākas reizes biju pārliecināta, ka viņi mani čakarē, un kāds ir dabūjis vairākas porcijas."

Populārākie mīti par zaķiem

Velga Vītola šo gadu laikā dzirdējusi ne vienu vien mītu par zaķiem un dažus no tiem atklāj arī sarunā ar Skaties.lv.

"Cilvēki aizvien domā, ka dabā atrastu mazu zaķēnu var paņemt rokās un nolikt atpakaļ citā vietā, jo zaķu mammas pabaros jebkuru zaķēnu. Tā noteikti nedrīkst darīt. Dabā neviena mamma nebaro svešu bērnu, un neviens bērns nedzers pienu no svešas mammas. Zaķu mammas zina, kur atstājušas savu bērnus un divas vai trīs reizes dienā dodas uz slēptuvi zaķēnus pabarot," stāsta Velga.

Zaķu mammām bērni ierasti dzimst divas līdz trīs reizes gadā. Zaķu mammas mazuļus baro aptuveni vienu vai pusotru mēnesi, pēcāk mazie zaķēni dodas savas dzīves gaitās.

Vēl viens mīts, ko Velgai nācies dzirdēt – zaķi rok alas. Viņa skaidro, ka arī tā nav patiesība. "Tas ir mīts, zaķi alas nerok. To dara truši, kas ir pārgājuši savvaļā. Zaķi nekad un nekādos apstākļos nerok ne bedres, ne alas," skaidro Velga.

Tāpat Velga dzirdējusi mītu, ka zaķi guļ ar acīm vaļā, bet arī tā neesot taisnība. Zaķi mēdz pieplakt pie zemes un vērot apkārti, bet to pavisam noteikti nevarot uzskatīt pa gulēšanu ar acīm vaļām.