Vai krustvecāki mūsdienās ir tikai ķeksīša pēc? Tradīcijas mainījušās

Senatnē krustvecākus izvēlējās ļoti rūpīgi, un, ja nomira bērna vecāki, viņiem bija jāstājas mātes vai tēva vietā. Līdz 19. gadsimtam krustvecāki bija trīs, pieci vai septiņi. Visbiežāk bija trīs, un katram bija sava loma bērna dzīvē. Tradīciju pārzinātāja Janīna Kursīte-Pakule stāsta, ka bieži bērnam pat vārds bija tāds pats kā krusttēvam vai krustmātei. Krustvecāku izvēle bija ļoti nozīmīgs solis un svarīgs lēmums, jo viņi bija nozīmīgākie cilvēki bērna dzīvē uzreiz ar vecākiem, šos cilvēkus izvēlējās ar lielu apdomu.

2018. gada 7. jūnijā 19:55

Bez Tabu

Skaidrīte Nitiša

Krustvecākiem bija jāspēj bērnam sniegt ne tikai garīgu, bet arī materiālu atbalstu, tādēļ bija jābūt ne tikai godājamiem cilvēkiem, bet arī turīgiem. Svarīgi, lai nebūtu īgņas.

Kūmas (krustvecākus) labāk izraudzīties radu, ne draugu pulkā, jo radnieciskās saites nekad nebeidzas, turpretim draugu būšana var izbeigties. Kūmas gan senatnē, gan tagad uzņemas atbildību pār krustbērnu gan Dieva, gan cilvēku priekšā.

Krustvecāki Kristību dienā ģērbās vislabākajās drānās. Parasti bija košas drēbes, nekad melnas. Kristības svinēja trīs dienas. Krustvecāku pienākums bija gādāt ne tikai par bērna garīgo dzīvi, bet arī materiālo labklājību, līdz viņš kļuva pieaudzis.

Mūsdienās ir tikai divi krustvecāki. Dzimtsarakstu nodaļās līdz deviņdesmitajiem gadiem bijusi tradīcija, ka svinīgā ceremonijā, kurā klāt bijuši krustvecāki, jaundzimušā vecākiem tika izsniegta bērna Dzimšanas apliecība, taču juridiski krustvecāku statuss Dzimtsarakstu nodaļās arī tad netika piešķirts, tāpat kā Bērnības svētkos. Mūsdienās bērna Dzimšanas apliecība nepieciešama uzreiz pēc piedzimšanas, jo vajadzīgs personas kods pabalstu saņemšanai un citām formalitātēm, tāpēc pēc bērna Dzimšanas apliecības svinīgas izsniegšanas Dzimtsarakstu nodaļās vairs neesot pieprasījuma. Kristību apliecību ar ierakstītiem krustvecāku vārdiem un parakstiem izdod baznīcās.

Gan luterāņu, gan katoļu baznīcā ir nosacījumi, ka vismaz viens no krustvecākiem ir no viņu konfesijas. Luterāņu mācītāji izņēmuma kārtā piekrīt, ja krustvecāki ir citas konfesijas pārstāvji, bet ir patiesi kristieši un ar cieņu izturas pret viņu baznīcu. Bērnus kristī arī tad, ja nav krustvecāku, bet, ja vecāki ir ticīgi. Mūsdienās krustvecākiem vairs nav tik liela loma, kāda tā bija senatnē, un bieži kristības notiek jau apzinātā vecumā, kad cilvēki ir pieauguši un krustvecāki nav nepieciešami.