Mihails Siņicins jeb Miša ir skolotājs, kurš uzrakstījis grāmatas par ekonomiku, bet sevi ekonomēt nemāk un ir gatavs palīdzēt ikvienam…un vēl – viņš ir noskrējis no Rīgas līdz Valmierai.
Miša kopā ar saviem labākajiem draugiem bijis skrējienā visu dzīvi – kā šodien, tā arī toreiz, kad 1983.gadā Mazsalacā tapa novadnieka Anša Epnera filma par vietējo skolas ikdienu.
Miša Mazsalacā ieradās uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas, viņa sieva sāka strādāt par skolotāju. Viņš deviņus gadus bija direktors.
"Biju jauns un muļķis, tāpēc piekritu," tā šodien smejas kādreizējais direktors.
Atmodas laikā viņš amatu atstāja, lai dotu vietu jaunam. Tagad raksta mācību grāmatas par vēsturi un ekonomiku. Tās var atrast teju jebkuras skolas bibliotēkā.
Šķiet, ka Mišas vieglumam, mācot sarežģīto ekonomiku un vēsturi, ir daudz sekotāju. Ovācijas, kad viņš šogad iznāca uz skatuves Mazsalacas vidusskolas simtgades svinībās, izteica visu.
Pozitīvisms un vieglums ir tikai viena Mišas puse. Agrākais direktors nu ir profesors, strādājis Latvijas Universitātē, Vidzemes Augstskolā. Savās stundās un lekcijās viņš skolēnus un studentus cenšas aizraut ar sprēgājošu humoru un sportisku azartu.
Jāpiebilst, ka sports "Latvijas lepnuma" balvas saņēmējam ir tāpat kā elpošana. Ziemā viņš slēpo, vasarā skrien un brauc ar velosipēdu. "Lai neaug riepiņa un no vecuma netrīc rokas," smejas Mihails.
Savukārt Mazsalacā Miša ir kā enerģijas lādiņš tiem, kas par sevi parūpēties vairs nespēj. Viņš bez prasīšanas sazāģēs, saskaldīs, iekuram skalus sagādās, uzraks, nopļaus, uzars un no jumta sniegu notīrīs, atvedīs paša audzētus kartupeļus un ābolus, būs blakus, lai radītu drošības sajūtu.
Sirdscilvēks – tā par Mišu var teikt visi mazsalacieši.
"Ja mums Latvijā būtu vairāk tādu cilvēku, kā Mihails, tad būtu savādāk. Šausmīgi izpalīdzīgs, pērn man visu malku sazāģēja," tā saka Mihaila agrākais kolēģis Mazsalacas vidusskolā Arnolds Rudzītis.
Miša mulst no liekas apkārtējo uzmanības, bet tas ir tikai ārēji. Draugu lokā tieši viņš ir kompānijas dvēsele, tāpat kā 1983.gadā, kad visi viņējie vēl bijuši sprauni un spēcīgi. Tolaik Maskavā pat maratona trasi spējuši kopā noskriet.
Jāpiebilst, ka Miša vairākkārt atteicies no izvirzīšanas par Mazsalacas gada cilvēku, arī par nomināciju "Latvijas lepnums" bijis "dziļi nelaimīgs" un draugiem prasījis: "Vai tad no tās nevar izvairīties?" Citi to noteikti esot vairāk pelnījuši."
Svinīgajā godināšanas ceremonijā “Latvijas Lepnums” ik gadu tiek apbalvoti līdzcilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību padara Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu. Svinīgā godināšanas ceremonija ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās, iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums. Laureātiem apbalvojumu pasniedz gan Latvijā atpazīstamas personības, gan arī balvu saņēmējiem svarīgi cilvēki, ar ko krustojušies dzīves ceļi.
