"Es katru dienu sāku no jauna." Skolotāja pēc desmit ASV pavadītiem gadiem turpina savu arodu Latvijā

Pirmo reizi ar Martu Žagari tikāmies īsi pirms 1. septembra tukšā klasē –  toreiz skolotāja katram savas topošās audzināmās klases jaunietim bija sarūpējusi burtnīciņu ar pandām un neslēpa satraukumu par gaidāmo iepazīšanos ar saviem skolēniem.

Otrreiz ar Martu tiekamies jau decembra vidū; klasē kūsā prieks, jaunieši izmēģina savus priekšnesumus Ziemassvētku klases vakaram. Marta Žagare ar smaidu atceras mācību gada sākumu, silto uzņemšanu skolā gan no kolēģu puses, gan skolēniem.

"Sākās uzreiz darbs un nenormāls skrējiens, un man ir daudz stundu, un man likās, kā es viņus iepazīšu, kā es vispār atšķiršu, kuri ir manas klases puiši un meitenes, bet nu jau mēs esam tā kā cimds ar roku," viņa saka.

Tam piekrīt arī 6.c klases jaunieši, kuri audzinātājai velta tikai labus vārdus. "Skolotāja ir ļoti jauka, viņa nedusmojas daudz, un man liekas, ka viņa ir fantastiska skolotāja, kura varētu mācīt visas klases. Šajā pirmajā semestrī mūsu klasei viņa ļoti patika, un viņa ir ļoti laba angļu valodas skolotāja," teic skolniece Laura Krezevska.

"Skolotāja ir ļoti jauka un izpalīdzīga un izturas ļoti labi pret mums. Mēs arī cenšamies viņai palīdzēt iejusties jaunajā darbā un jaunajā skolā strādāt," teic skolnieks Emīls Mūrnieks.

"Viņa atšķiras ar to, ka ar viņu var visu ko sarunāt, piemēram, tad, kad es nebiju skolā, es neatnācu uz konsultācijām, varēju citā dienā atnākt. Tas ir forši, ka ar viņu var sarunāt daudz ko, mēs ar viņu kā klase, piemēram, varam visu ko sarunāt, piemēram, ka ekskursijā iebraucam vēl tur un tur, tas ir interesanti, un tas ir īpaši," stāsta skolnieks Renārs Rubenis.

Kāda ir skolotājas Martas Žagares panākumu atslēga uz saprašanos ar pusaudžiem? "Es katru dienu sāku no jauna. Vakardien tev nekas nesanāca, šodien sākam no jauna, vakardien sarājāmies, šodien ir jauna diena. Vai vakardien tu kaut ko esi izdarījis ne tā kā vajadzētu rīkoties, šodien ir jauna diena, mēģinām vēlreiz  un sākam no jauna. Nepadoties! Tas nav viegli, citreiz tas ir ļoti nogurdinoši."

Semestrim noslēdzoties, pirms atzīmju izlikšanas atsevišķi skolēni vēl steidz nokārtot kavējumus. Skolotāja stāsta, ka kardinālas atšķirības starp darbu skolā ASV, Ņujorkā, un Latvijā, Ikšķilē, viņa neizjūt; nedaudz grūtāk bijis pierast pie tā, ka mācību viela jāmāca pēc grāmatas.

"Nav jau tikai tā, ka es jums te visu gadu lieku atzīmes, šī ir tā reize, kad jums arī man vajadzētu pateikt, kas jums ir paticis, kas nav paticis, ko vajadzētu citādāk nākamajā pusgadā, bet neko daudz neviens negrib mainīt, citi teica – vairāk kontroldarbu. Es nedodu daudz kontroldarbu, es arī daudz mājas darbu nedodu, es domāju, ja tu strādā stundā, tad tu esi visu izpildījis, ja tu papildus gribi tad var, bet tā – nē," viņa saka.

Amizantu mirkli skolotājai šoruden sagādājusi kāda sena tradīcija, kas pa šiem gadiem bija no prāta izkritusi: "Viens no kolēģiem nebija skolā tajā dienā, un man palūdza ieiet aizvietot 7. klasei stundu, ieeju, atveru, durvis, saku labrīt, un es ienāku iekšā, bet viņi visi stāv. Es nesapratu, uz ko viņi gaida? Es biju aizmirsu, ka ir jāsaka "labdien, sēdieties!" es biju ļoti apjukusi par to!"

Kopumā Marta jūt, ka uzkrātā pieredze ASV izglītības vidē lieliski noder arī Latvijā: "Man ir liels atbalsts no skolas vadības, ka man dod radošu brīvību strādāt tā, kā es gribu strādāt, bija atnākusi skolas metodiķe skatījās, kā es strādāju, un pēc tam izteica atzinīgus vārdus, tā kā tad jau laikam ir labi!"