Šis ielas runcītis ir pārcietis nāves bailes. Tu vari viņu paglābt!
Veterinārārste un dzīvnieku mīļotāja Ingvilda Aumeistere savā Facebook profilā dalījusies ar kādu aizkustinošu stāstu par to, cik spēcīga patiesībā ir dzīvnieku vēlme dzīvot, un kā viņi to apliecinās.
9. maijā kārtējā kaķu ķeršanā izdevās sagūstīt divus runčus. Viens no tiem iesākumā lamatām pat virsū neskatījās, taču, kad biju aizbraukusi uz citu adresi 300 metrus tālāk, pats atnāca un taisnā ceļā iegāja lamatās – noplucis, netīrs, klibs runcis ar sastrutojušu vaigu.
Klīnikā runcis parādīja sevi kā kārtīgu ielas mežoni – izlauza būrim restes, aizgāja pa gaisu, sagāza visus plauktus, sitoties logā, saņēmis narkozi, spītīgi turējās kājās, lai gan zvārojoties, bijām spiesti palielināt devu divas reizes.
Arī ātro operāciju knapi izdevās pagūt veikt, jo nepagāja ne 10 minūtes, kad runcis atkal bija gatavs skriet, kliedza, virpuļoja – knapi paspējām ausi nošņāpt, vaigu izskalot un saspricēt, taču traumēto kāju apskatīt tā arī nesanāca.
Nākamā dienā izlaidu runci atpakaļ, kur paņēmu. Viņš kā plēsts šāvās laukā no būra, aizdieba 10 metrus un apsēdās, palūkojās atpakaļ, un devās tālāk, slimo kāju pievilkdams un klibodams. Tobrīd man kļuva dikti skumji par runci. Bet palīdzēt viņam, brīvību mīlošajam bandītam, nekā nevaru.
Vakar kāds vīrs atnesa pie mums ielas kaķi: iemidziniet viņu, es vairs nevaru izturēt – viņš drausmīgi daudz rij, dīvaini ēd, klibo, vispār slims un briesmīgs, es viņu negribu vairs barot. Tam, ko ieraudzīju, atgriezusies no ķeršanām, nespēju noticēt joprojām – baisais niknais runcis, piespieda man savu vaidziņu, pa kāju rāpās augšā, raudzījās lūdzošām acīm. Ja ne viņa kājas trauma, es nemūžam neticētu, ka tas ir tas pats kaķis!
Nezinu, kas viņam noticis, kādēļ tik pēkšņi dzīvnieks mainījies, jo es zinu, ka tā nenotiek. Vienīgais, kas man nāk prātā, ka viņš saprot, ka ir nolemts. Saprot, ka tagad būs viss, vai tomēr ne viss. Un iespējams pat saprot, ka prot palūgties.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Teorētiski, par pašvaldības līdzekļiem kastrētu runci iemidzināt nedrīkst, un teorētiski, es viņu varētu tūlīt pat aizvest atpakaļ. Taču tas, visticamāk, būtu spriedums, jo vīrs, kurš viņu atnesa, otrreiz pie mums jau runci vairs nenestu. Kas zina, kas viņu sagaidītu…
Es zinu – nav viņš nedz pārākais skaistulis, nav nekāds pavisam jauneklis (seši gadi noteikti ir), taču mīļš, un pateicīgs bezgala. Un galvenais – viņš ir pelnījis dzīvot! Arī tāds, parastais svītrainais, ar labu apetīti un mazliet klibu kāju.
Es tomēr ļoti gribu cerēt, ka viņam atrastos vietiņa kādā citā kolonijā vai kādā lauku mājā, un gribas cerēt, ka viņš ir pratis izlūgties ne tikai mums, lai viņu atstāj dzīvu.
Bet man nav padomā neviens variants, ko viņam piedāvāt, tādēļ lūdzu palīdzību. Runcītis ir kastrēts, pa dienām atkopsies, rīt operēsim ķepiņu, savedīsim kārtībā muti, un pēc desmit dienām viņš varētu doties jaunā dzīvē, ja vien būtu kurp. Puika būs arī attārpots un sapotēts.
Jaunie saimnieki ir aicināti zvanīt pa tālruni: 29365315 vai 28381313. Veterinārārste ir apņēmusies personīgi nogādāt runci jaunajiem saimniekiem.
