Edgars Joksts-Bogdanovs dienestu Latvijas armijā sāka tās pirmsākumos – 1991. gadā. Pieteicās pats. Dienējis gan Afganistānā, gan Irākā. Tagad viņš ir Nacionālo bruņoto spēku virsseržants. Uzdevumu loks ir ļoti plašs – ne tikai tiešo dienesta pienākumu izpilde, bet arī karavīru sadzīvisko lietu un sociālo jautājumu risināšanu. Tāpēc arī tagad viņa pārziņā bijis koordinēt un pārraudzīt kā pārvarēt Covid-19 pandēmijas radītos izaicinājumus dienestā.
"Es turpināju apmeklēt vienības, attiecīgi normas robežās, nepulcinot karavīrus, bet viņi zināja, ka es braucu uz vienībām. Un tas nebija kā inspekcija, tas bija, lai parādītu manu attieksmi pret karavīriem. Ir viegli komandēt no kabineta, bet ja karavīrs, jūrnieks, zemessargs redz tavu klātbūtni, manuprāt, tas iedrošina un atbalsta, ka mums tomēr ir svarīgi turēt to kaujas gatavību, un būt gataviem aizsargāt savu valsti," norāda NBS augstākais virsseržants Edgars Joksts-Bogdanovs.
Šis laiks arī karavīriem bijis izaicinājumiem pilns. Bažās par infekcijas pārnešanu pār tā saukto "zaļo" robežu un saprotot, ka cilvēki legāli nevarēs izceļot vai ieceļot un mēģinās atrast kādus nelegālus ceļus – no marta beigām, lai nodrošinātu kārtību uz robežas, kā arī lai nepieļautu nelikumīgu tās šķērsošanu, talkā Valsts robežsardzei nāca Nacionālie bruņotie spēki.
Šādā komandā – karavīra un robežsarga sastāvā – robežas ar Krieviju, Baltkrieviju, Igauniju un Lietuvu, vairākos robežpunktos, kā arī zaļajā zonā – iekšlietu darbinieki kopš robežu slēgšanas veic 24 stundas diennaktī. Ik pēc 12 stundām vienus nomaina otri. Bruņoto spēku virsseržants neslēpj – gan pašam, gan kolēģiem šī ir jauna situācija. Arī pašiem par savu drošību nenoliedzami – bijis bail.
"Kā karavīrs tu vienmēr gatavojies uz sliktāko, jo pēc tam ir vieglāk pildīt savus pienākumus, sakoncentrēties uz saviem pienākumiem atbilstoši normatīvajiem aktiem un pavēlēm, kas ir izdodas pirms Covid-19 un tā laikā. Mēs atbalstījām robežsargus, Valsts policiju un strādājam kopā, un šeit man arī ir jābūt uz vietas, tas ir mans aicinājums," stāsta Joksts-Bogdanovs.
Šis laiks apliecinājis, ka jebkurš, kurš izvēlējies savu dzīvi saistīt ar militāro dienestu, pat viszemākajā pakāpē ir gatavs krīzes situācijā iesaistīties un sargāt savu zemi.
"Jūs pati redzējāt, zemessargs nāk un sargā, mēs neatlasām speciāli apmācītus cilvēkus, bet viņš ir izgājis pamata apmācības kursu, viņš zina elementārās lietas un viņš ir gatavs kalpot savai valstij, un šis ir nopietns uzdevums novērot mūsu robežu," uzsver virsseržants .
"Es vienmēr būšu tur, kur karavīrs, jo mans dzīves aicinājums ir kā Tālavas taurētājam – mans gods ir mana tauta, viņas gods ir mans gods. 28 gadus es esmu karavīrs, tas ir mans dzīves aicinājums, es esmu laimīgs cilvēks. Mani vecāki atbalstīja to, ka es uzsāku obligāto militāro dienestu, sprunguļus man ceļā nelika, tev jāiet un viss, to es darīju brīvprātīgi, un arī tagad viņi saprot, kas ir kas un saprot, ka, ja kaut kas, tad mēs būsim visa ģimene. Es esmu pārliecināts, ka viss būs labi, jo mēs esam cēla mērķa vadīti – savu valstu aizsargāt un iemācīt to darīt citiem, tas ir cēls mērķis un dzīves aicinājums," uzsver Edgars Joksts-Bogdanovs.
Atbildot uz jautājumu, kas šajā laikā bijis lielākais izaicinājums, virsseržants saka – laikā, kad visapkārt virmoja visdažādākā informācija, bieži vien arī nepatiesa – izaicinājums bijis precīzas informācijas nodošana. Bet ar to militāristi tikuši galā. Emocionāli žēl bijis, ka izpalika iedibinātā Brīvības svētku tradīcija – 4. maija militārā parāde, kurai šogad bija jānotiek Daugavpilī.
Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem tā ir iespēja svinēt svētkus kopīgi ar visiem Latvijas iedzīvotājiem. Bet šogad viņiem kopā ar mediķiem, robežsargiem un zemessargiem bija jārūpējas par sabiedrības drošību. Virsseržants saka – pandēmija cilvēkus distancēja, bet vienlaikus satuvināja mentāli. Šo laiku viņš salīdzina ar 1991. gada barikāžu laiku – kad cilvēki gāja vienota mērķa vadīti – cīnīties par savas valsts brīvību. Toreiz šī cīņa bija pret svešu varu, tagad – lai kopīgiem spēkiem uzveiktu pandēmiju.
"Manuprāt tas parāda, ka mēs varam mobilizēties kā valsts gan civilā, gan militārā pasaule, un mēs to simbiozi, manuprāt, ļoti labi parādījām, ka mēs viens otru varam atbalstīt – iemācījāmies pateikt paldies, labdien, uz redzēšanos, kā jums iet, kaut vai pa logu – tas ir tā līdz sirds dziļumiem, ar vārdiem to līdz galam nevar pateikt, mēs kopīgi tiksim no šā un dzīvosim tāpat laimīgi šajā pasaulē, skaistākajā valstī Latvijā," saka NBS augstākais virsseržants Edgars Joksts-Bogdanovs.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
