Arvien vairāk cilvēku izdod savas grāmatas nelielos metienos – privātajām vajadzībām, kas parasti nav nopērkamas, bet dāvinātas radiem un draugiem. Šāda privātā grāmata nelielā metienā tikko nodrukāta arī latviešu emigrantei Anglijā, Mārītei Tērai. Pēc 11 gadiem, kuri pavadīti salātu pakošanas fabrikā Anglijā, viņa tagad bauda angļu pensiju un raksta par pieredzēto, vēsta TV3 Ziņas.
Izdevniecībā Latvijā nodrukātās grāmatas autore, emigrācijā Anglijā dzīvojošā Mārīte Tēra, vēl nav turējusi rokās sevis pašas uzrakstīto veikumu. Tas ir tikko no izdevniecības. Līdz ar to ātrāk par kurjeru viņai to nogādā TV3 Ziņas.
Ierosinājums rakstīt grāmatu Mārītei nāca no apkārtējiem cilvēkiem. Viņi parasti, ieplētuši acis un mutes, klausās par Mārītes dzīvē pieredzēto. To viņa spēj ietērpt košā valodas lietojumā.
Mārīte Tēra
latviešu emigrante Anglijā, grāmatas "Vēl ziedēs ievas Siguldā" autore
"Latvijā man ir visādi raibi gājis, augšā lejā. Kad atbraucu šeit, atradu ar cilvēkiem kontaktu, un, kad viņiem visādus pigorus stāstīju, tad man ļoti daudz cilvēku teica, lai es uzrakstu kaut ko uz papīra. Un tad Erlens, vecākais dēls, arī vēl piebalsoja – o, mamma, davai, raksti grāmatu. Un tā es iesāku rakstīt."
Manuskriptu sāka rakstīt, kad vēl strādāja salātu fabrikā Anglijā.
Tā kā darbs pie konveijera lentas bija spēkus atņemošs, Mārīte tā kārtīgi ķērās pie grāmatas rakstīšanas pēc aiziešanas angļu pensijā. Viņa Latvijā neatgriezās.
Pārvērst pierakstu kladi datorrakstā Mārītei palīdzēt nāca vēl citas latviešu emigrantes Anglijā. Grāmata nav pārdošanā. Mārīte to izdevusi tikai 100 eksemplāros un tikai savām privātajām vajadzībām – lai dāvinātu bērniem, mazbērniem, radiem un draugiem.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Mārīte Tēra
latviešu emigrante Anglijā, grāmatas "Vēl ziedēs ievas Siguldā" autore
"Tā ir diezgan privāta grāmata. Tur pieminēti diezgan daudzi cilvēki, bet viņiem tur ir nomainīti vārdi. Es ceru, ka neviens mani tiesā neiesūdzēs."
Grāmatā – no bērnības, cauri vētrainajai jaunībai, attiecību līkločiem līdz kredītu jūga spiedienam braukt naudu pelnīt uz Angliju un kā Latvijas tiesu izpildītāji nav likuši mieru.
Mārīte lasa fragmentu no grāmatas: "Es beidzot dabūju kontraktu, un biju pilntiesīga angļu salātu rūpnīcas darbiniece. Strādāju, rāvos ne pa jokam. Katru mēnesi sūtīju naudu uz mājām savai meitiņai, jo viņa kārtoja visus manus maksājumus, rēķinus un parādus."
Grāmatas iznākšanu pensionāre Mārīte Anglijā nekā īpaši nesvin. Pacienā TV3 Ziņas ar rasolu. Apēd vafeļtorti.
Izdevniecībā "Ezerrozes Grāmatas", kas izdevusi Mārīte darbu, saka – šī ir arvien pieaugoša tendence, kad cilvēki izdod grāmatas nevis tirgošanai, bet nelielā metienos savām privātajām vajadzībām. Šādi pat izdodas atrast jaunus rakstniecības talantus, un tad viņiem izdevniecība piedāvā grāmatas nodrukāt arī pārdošanai.
Agnese Piļāne
izdevniecības "Ezerrozes Grāmatas" vadītāja
"Ir tādi cilvēki, un pietiekami lielā skaitā. Par lielu pārsteigumu var teikt, ka tie, kuri saka – ko tad es, es jau neko – tās ir vislielākās pērles, kuras atrodam, spodrinām un kas tiek arī veikalos."
Lai izdotu savu privāto grāmatu, šī latviešu emigrante Anglijā atlika konkrētu summu no pensijas.
"Mans mērķis bija nodrukāt to grāmatu, un naudu es krāju no pagājušā gada. Lai nodrukātu 100 eksemplārus manu grāmatu, vajag kādus 500 eiro," viņa stāsta.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Un pirmie eksemplāri jau atraduši lasītājus. Katrai grāmatai, ko dāvinās, piemeklē apsveikuma kartīti.
17 gadus Anglijā joprojām dzīvojošā Zaiga, kas arī pieminēta grāmatā, vēlētos, lai Mārīte raksta vēl otro grāmatu, šoreiz tikai un vienīgi par dzīvi emigrācijā.
Zaiga
latviešu emigrante Anglijā
"Var dzīvot, salīdzinājumā ar to, kā gāja Latvijā. Tā ir diena pret nakti. Te tu saņem to, ko esi nopelnījis, un nav jāskaita kapeikas, ja ieej veikalā."
Un Mārītei tik tiešām esot jau idejas vismaz sākt pierakstīt piedzīvojumus emigrācijā Anglijā – darbu pie konveijera lentas, mājokļu meklēšanu, emigrantu savstarpējas attiecības, arī ar angļiem. Mārīte spriež – ja tiešām rakstīs otro grāmatu, tad tajā arī noteikti, kā došanās uz Lielbritāniju pirmspensijas vecumā iedeva dzīvei jaunu emocionālo uzrāvienu.
"Es esmu bijusi divreiz Tenerifē, Meksikā, Kanādā, Kubā, Islandē, man vēl gribētos uz Parīzi aizbraukt," viņa stāsta.
