Latvijas zinātnieks piedalījies pētījumā par "Melnās nāves" pandēmiju viduslaiku Eiropā

"Mēs taisām arī karsēšanas zudumu metodi," stāsta pētījuma līdzautors un Latvijas Universitātes (LU) paleontoloģijas profesors Normunds Stivriņš.

Zinātnieki ņem grunts paraugus vienā no ezeriem Latvijā. Pētnieka Normunda Stivriņa uzņemtie kadri rāda, kā Latvijā paraugus ieguva Āraišu un Lielajā Svētiņu ezerā.

Atrastie senie putekšņi zinātniekiem netieši stāsta par to, kas notika ar cilvēkiem. "Ja ir daudz cilvēku un lauksaimniecības zemes, mēs redzam savās analīzēs, ka ir ļoti daudz dominē graudaugi, kvieši, mieži, rudzi. Tātad, kas ir ļoti raksturīgi cilvēkiem," teic Stivriņš.

Tādu pat darbu veica zinātnieki 19 Eiropas Savienības valstīs. Kopumā paraugi tika ņemti 261 vietā. Pētījums kļuva iespējams pateicoties plašajai sadarbībai: "Iedomājieties: 261 vietas. Tad cik mums vajag gadus – 400 vai 500, lai šādu pētījumu viena zinātniskā grupa varētu veikt. Tāpēc ir ļoti nozīmīgi, ka esam Eiropā un sadarbojamies, kā kolēģi uzticamies viens otram."

Plašajā sadarbībā iegūtie dati, likti kopā, ataino to, kas notika ar cilvēkiem Eiropā 14. gadsimta vidū, kad šeit plosījās par "Melno nāvi" sauktais mēris.

Līdz šim daudz materiālu stāstīja par to, ka vairāk nekā puse Eiropas populācijas izmira. Ziedputekšņu pētījums atklāj citu ainu – Skandināvijā, Rietumeiropā un dienvidos tiešām bija liela mirstība, bet, piemēram, Baltijā, Polijā, jo īpaši noslēgtos lauku reģionos, dzīve ritēja teju netraucēti.

"Latvijas gadījumā, piemēram, Rīga vai Kurzeme, kādas apdzīvotas teritorijas tiešām skāra izteiktāk, bet mēs redzam, ka Vidzemē, Austrumlatvijā pilnīgi cita aina," saka pētījuma līdzautors.

Pētnieks piebilst, ka par "Melno nāvi" sauktais mēris viduslaikos Eiropu ietekmēja ļoti dažādos veidos. Plaši veiktais seno ziedputekšņu pētījums vēstures ainu padara skaidrāku.