Eiropas Savienības valstīs, lielākoties Polijā, ir miljoniem ukraiņu bēgļu. Neliela daļa no viņiem atkļuvuši līdz Latvijai, taču skaidrs, ka to, kuriem vajadzēs palīdzību, kļūs tikai vairāk. Tāpēc mūsu visu palīdzīgās rokas un atvērtās sirdis ir tik ļoti nepieciešamas. Tas, ka pašiem daudz bērnu, nenozīmē, ka nevar atrast vietu, kur vēl citus izguldīt: šādu piemēru rāda Māras Šūteles ģimene tepat Pierīgā.
Ir saulains rīts, malkojam kafiju kādas ģimenes mājās Ikšķilē un par pārdzīvoto ar Ukrainas bēglēm runājam kā par ļaunu murgu, kas liekas – atstāts pagātnē.
Esot jau nedēļu šeit, drošībā, pašām joprojām neticas, ka tas tomēr noticis pa īstam. Divas māsas un trīs meitas. Nepilnas diennakts laikā viņas pieņēma lēmumu aizbraukt. Mukušas no tālās Zaporižjas pilsētas dienvidaustrumos, kur bombardēšana bija viena no intensīvākajām. Turpat arī atomelektrostacija, ko krievi sagrābjot riskēja ar kodolkatastrofu.
"Pirmajās dienās bija vissmagāk. Sirēnas. Jāskrien uz bumbu patvertni. Savācamies, līdzi vēl draudzene ar 11 mēnešus vecu bērniņu. Bet vietas patvertnē nav! Stāvam uz ielas. Atgriezāmies mājās, tur pagrabs. Bet pagrabā aizliegts iet. Tie būs brāļu kapi, vienkārši sakot. Mēs dzīvojam 9. stāvā. Ko darījām – paņēmām somas, suni, un gājām stāvēt uz otrā trešā stāva kāpņu laukumiņu. Un tā trīs dienas dzīvojām. Kā sirēnas, tā paņemam somas un atkal ejam tur. Stundu, pusotru.. Kā uzejam augšā, atkal sirēna, atkal skrienam lejā. Mēs ar vīru negulējām. Bērni pārguruši. Vienā reizē atgriežamies, bērni vēl drēbēs, nokrīt un aizmieg. Atkal sirēna! Ko darīt – modināt un atkal skriet?" piedzīvotajā dalās Ukrainas bēgle Oļesja.
Iespēju bēgt viņai piedāvāja darbavieta – "Ecolines". Bez maksas pašai un bērniem ar autobusu nokļūt Latvijā.
Sākumā vilcinājās, jo vīriem bija jāpaliek: "Lēmums nāca ļoti grūti. Es biju kategoriski pret aizbraukšanu, bet, kad dzirdēju, ka mūsu prezidents paziņoja, cik bērnu jau gājuši bojā un lai katrs glābjas un bēg, kur var, pus dienas laikā sakravājāmies un aizbraucām. Skraidīju un nesapratu, ko ņemt līdzi. Galvenais bija bērniem siltās drēbes. Tāpat visu, ko gribējās, paņemt nevar. Pat fiziski nebija iespējams to panest! Principā jau neko nepaņēmām. It kā uz dažām dienām pie jūras būtu izbraukušas. Man divas meitas un es.. Viens čemodāns, viena soma un kāds maisiņš."
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Pilsētu bēgles pameta, sirēnu skaņu pavadītas. Sākās garš ceļš vispirms jau cauri Ukrainai – tas vien ilga trīs dienas, kur parasti līdz Latvijai tiktu 18 stundās.
"Komandantstundā braukt, staigāt neviens nedrīkst. Nakšņojām, autobusam maskējoties. Pilnībā izslēgta aizdedze, lai ne redzams, ne dzirdams, bet pilns autobuss ar bērniem! Zīdaiņiem, kas vēl ar krūti barojami. Auksts taču! Nedaudz iedarbināja un uzsildīja, atkal izslēdza. Grūti," par piedzīvoto stāsta Oļesja.
Taču galā visas piecas tika, un pretī sagaidīja Māra. Četru bērnu mamma, kura, karam sākoties, saprata, ka spēj vairāk nekā tikai pielikt karodziņu savai profila bildei. Tomēr – ko tas tieši no viņas prasīs, arī Māra vēl neapzinājās: "Lēmums bija zibenīgi, bet, kad piezvanīja – pēc pāris stundām brauciet pakaļ. Plkst. 21:00 vakarā, lieku bērnus gulēt, rīk skola, gultas vēl nav sakārtotas. Nesaproti, uz kuru pusi skriet. Es nedomāju, ka tas būs tik ātri! Tūlīt!"
Pirmajā naktī sarunāja Ikšķilē viesnīcu, kas piekrita izguldīt, un pa nākamo dienu jau atrada gultas un iekārtoja pagraba telpu. Puse piederēja kaimiņam, bet pierunāja arī viņu, lai ļauj to izmantot.
"Caur "Facebook" Ikšķiles māmiņām dabūjām drēbes. Lai arī daudz noziedots, visām organizācijām bija atilde, ka jāgaida 7-10 dienas, bet man vajag tagad! Šonakt jāguļ, pie manis. Vienai sievietei atbrauca mamma ar pilnīgi apdegušu zīdaini. Autobusā bija aplijis ar verdošu ūdeni. Momentā uz slimnīcu. Palīdzēja visu ārsti, iedeva zāles, bet atkal – tu strādā, kurš vadās? Tā ir liela organizēšana. Neviens dienests, neviena pašvaldība nevar atbildēt. Kaut kad būsim, kaut kad iesim, kaut kad kaut ko iedosim… Visi sūta uz to Kongresu namu, bet, kad aizgājām tur, tur tieši tas pats," saka Māra.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Galvenais ir palīdzēt sakārtot dokumentus. Ukraiņi ar savām pasēm nevar ne atvērt bankas kontu, ne pieteikt bērnu skolā. Arī iestādes katra vēl stāsta ko citu.
Viegli nebūs, bet aktīvā mamma aicina katru, ja vien ir iespēja, izguldīt kādu bēgli pie sevis. Palīdzēt nostāties uz savām kājām un ņemt atkal nākamos, jo skaidrs, ka to, kuriem vajadzēs palīdzību, kļūs tikai vairāk.
