Latvijā piemin vienu no drūmākajiem notikumiem mūsu vēsturēs lappusēs – 1949. gada marta deportācijas

Šķirotava ir viena no tām dzelzceļa stacijām, kurā pirms 73 gadiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju nežēlīgi sadzina lopu vagonos, lai izsūtītu uz tālajiem Krievijas austrumiem. Katru gadu šeit traģiskos notikumus klusi pieminēt ierodas arī tie, kuri paši cieta no padomju režīma vēl kā bērni. Starp tiem arī Janīna Vaivode, kura izsūtījumā dzimusi.

"Nebija jau viegli, bads bija un aukstums. Bet kaut kā tā bija ierasts. Tā kā es nedzīvoju Latvijā, nezināju visus tos labumus, tad man likās viss kārtībā. Bet vecākās māsas un brālis, iepriekš labos apstākļos dzīvoja, tad viņiem bija grūti," atceras izsūtītā Janīna Vaivode.

Savukārt Andrejs Ermuiža joprojām labi atminas 1949. gada 25. martu – dienu, kas izmainīja viņa likteni. Bērns būdams, viņš sapņojis kļūt par jūrnieku, taču nākot no skolas, pie mājas pārsteiguši zaldāti, kas sapni aprāva uz mūžu: "Skatos, ka tur ir piebraukuši pajūgi un mamma ar brāli kravā mantas un gatavojas aizbraukt. Protams, bija liels izmisums. Es domāju, ka mēnesi atpakaļ mēs domājām, ka tas ir beidzies, bet tagad, kad sācies karš Ukrainā, es domāju, ka tas pats režīms. Atkārtojas tagad."

Toreiz mājās atgriezties cerēja visi, taču teju 7000 no kopumā 42 000 izsūtīto, vēlāk tālajā Sibīrijā mira. Sastaptie represētie saka – šie notikumi ir jāpiemin un jāatceras katru gadu, kaut tikai tāpēc, lai tā arī paliktu tikai vēsture.

"Lai atceras un nepieļauj atkārtojumu, kā Ukrainā tagad. Viņi jau arī atceras to, kas notika – bads 1937. gadā un arī ukraiņus daudzus izveda. Un viņi to negrib pieļaut. Tāpēc viņi cīnās, malači viņi ir," pauž izsūtītais Andris Kalniņš.

Tāpat piektdien notika arī ikgadējais piemiņas gājiens no Okupācijas muzeja, caur Vecrīgu līdz Brīvības piemineklim. Tas arī šogad pulcēja lielu skaitu cilvēku, kā valsts augstākās amatpersonas, tā pašus 1949. gadā izsūtītos un viņu tuviniekus.

Tam sekoja svinīgā goda sardzes maiņa un ziedu nolikšana Brīvības pieminekļa pakājē. Daudzi šeit šodien bija ieradušies kopā ar bērniem, mazbērniem, lai arī viņi saprot un neaizmirst vienu no mūsu drūmākajām vēstures lappusēm.

"Es pasakos par to, ka esmu dzīva. Jo man, izvedot uz Sibīriju vilcienā, palika gadiņš. Es esmu dzimusi 1948. gada 27. martā. Mana mamma meklēja tikai manas drēbītes un paņēma, kaut kādās segās savīstīja. Tā ir mana mazmeitiņa. Un es viņai stāstu par to, ka šodienu nedrīkst aizmirst," teic izsūtītā Vita Matīsa.

Savukārt Valsts prezidents Egils Levits pēc ziedu nolikšanas uzsvēra, ka pirms 73 gadiem PSRS veica starptautisku noziegumu pret latviešu tautu. Un ir nepieņemami, ka šobrīd tas pats atkārtojas Ukrainā: "73 gadus vēlāk, tā pati valsts izdara starptautisku noziegumu pret Ukrainu, pret ukraiņu tautu. Ukraiņu tauta varonīgi cīnās un mēs esam kopā ar ukraiņu tautu un valsti. Es domāju, ka ir nepieciešams izveidot starptautisku tribunālu, lai izmeklētu Krievijas noziegumus."

Šodien dažādi pasākumi, pieminot deportāciju upurus, notika visā Latvijā.