TV3 speciālreportāža: Bučas iedzīvotāji atklāj, kādas šausmu lietas viņiem nodarījuši krievu okupanti

Krievijas spēki Bučai sāka uzbrukt 27. februārī. Krievu tanku kolonnu Ukrainas spēki, cenšoties nepieļaut šo teritoriju okupāciju, uzspridzināja nākamajā dienā, taču okupēt Buču krieviem izdevās vēlāk – tikai 12. martā.

Gandrīz mēnesi Buča bija krievu kontrolē. Tas bija gandrīz mēnesis, kurš cilvēkiem pagāja kā ellē.

Larisas māja ir ielā, kur ir krievu armijas vienību kapi. Viņa saka, ka okupanti pa viņu mājām staigājuši kā pa savām – ņēmuši visu, ko grib. Citi šāvuši cilvēkiem pa kājām.

Larisa

Bučas iedzīvotāja

"Meitiņ, ja Tu zinātu, kādas te bija šausmas. Tagad dzirdam par to, cik mirušo. Man bija bail, es negāju no sava pagraba ārā, neko nezināju. Tagad tikai izstaigāju, ieraudzīju, ka viss nodedzināts. Draudzene mirusi. Viss sadauzīts. Par ko? Tas, kas tur tālāk notika, to nevar vārdos izstāstīt, to nevar izskaidrot. Es uzskatu, ka šīs ir Putina beigas. Viņu skolā esot saukuši par "benčiku" [izsmēķis]. Tagad viņš visai pasaulei grib parādīt, ka ir cigārs. Tie ir suņa murgi! Viņš bija, ir un nosprāgs kā "benčiks". Tas, ko viņš dara, nav izskaidrojams."

Tikmēr Bučas ielās sastaptais Vitālijs TV3 Ziņu komandai rāda savu ķermeni – okupanti viņu trīs dienās vienā no namu pagrabiem spīdzināja un sita.

Vitālijs

Bučas iedzīvotājs

"Vīrietis esmu. Viņi domāja, ka esmu karotājs un karoju par mūsu ukraiņiem. Ņirgājās, sasēja rokas, uz galvas maisu lika. Sasēja sākumā ap stabu, pēc tam aiz muguras. Šāva. Viss, domāju jau, ka ir beigas. No galvas tecēja asinis. Pateica, šis jau pats nomirs, lai mokās. Atslēdzos. Pats brīnos kā naktī pamodos, kaut kā aizgāju līdz mājām, atradu savējos."

Namu pagalmos cilvēki gatavo ēst, elektrības pilsētā nav, gāzes, apkures arī nav. Bet viņi saka: "Nekas, ja varējām apglabāt paši savus kaimiņus tepat pagalmos, tad bez elektrības padzīvosim. Galvenais, ka Buča atkal ir Ukrainas kontrolē, vairs par cilvēkiem neņirgājas."

Oļegs

Bučas iedzīvotājs

"Visiem cilvēkiem lika apsiet ap roku baltu lenti. Tāpat kā viņiem, un, kad brauca viņu tehnika, visiem bija jāapstājas un jāpaceļ rokas. Tas viņiem ļoti patika. Ja kāds to nedarīja, to nošāva turpat uz ielas. Tiem, kas pretojās, sasēja rokas, iemeta pagrabos un tur spīdzināja."

Arī Irpiņas pilsētā viss ir iznīcināts. Visur, kur gājuši okupanti pāri, viss ir pilnība iznīcināts. Ielās joprojām redzami cilvēku līķi.

Diemžēl šis ir tikai pats sākums – neliela daļa no kara noziegumiem, ko Krievijas okupanti pastrādājuši un turpina pastrādāt Ukrainā.

Irpiņā TV3 komandai izdevās satikt Čečenu brīvprātīgo armijas komandieri, kura brigāde karo Ukrainas pusē. Viņi palīdzējuši atbrīvot arī šo vietu, tagad gatavojas doties uz Ukrainas austrumiem. Ukrainas valsts teritoriju palīdzēt nosargāt tur.

Brīvprātīgo Čečenijas bataljona komandieris:

"Mūsu karš ar Krieviju nav beidzies kopš 1990. gadu sākuma. Tas turpinās arī šodien. Čečenija ir okupēta par 90%, bet mēs, čečeni, turpinām cīņu, un šodien jautājums ir ne tikai par Kijivas vai visas Ukrainas atbrīvošanu, bet no tā ir atkarīga daudzu tautu nākotne, tostarp Kaukāzu, Krimu. Visu to valstu nākotni, kurām savulaik izdevās izrauties no Padomju Savienības. Tāpēc mums ir svarīga šī cīņa."