Kara šausmas nomaina pret gatavošanu. Ukraiņu farmaceite pārsteidz Latvijas iedzīvotājus ar gardu maltīti
Larisa ir ukrainiete, kura par savām mājām šobrīd sauc Latviju. Te atbraukusi kara pirmajās dienās, tagad saprotot, ka savā profesijā, Larisa ir farmaceite, darbu nedabūt nolēmusi darīt to, ko prot, padodas un ar ko var iepriecināt tos, kas sniedz lielāko atbalstu. Viss sākās ar to, ka Larisa vienā jaukā dienā saklāja galdu un uzaicināja visus tos labos ļaudis, kuri bija snieguši atbalstu viņai ar mazmeitu un meitu ierodoties Latvijā. Nu jau pa visu Mārupi klīst nostāsti par Larisas gardo boršču, kāpostu tīteņiem un vareņikiem.
Šodien Larisa gatavos kuliču jeb pashu, pēc receptes, kas nodota no paaudzes paaudzē. Larisa stāsta, ka Ukrainā uz Lieldienām parasti klāj bagātīgus galdus un tas ir laiks, kad ģimene sanāk kopā, mierā un pateicībā svin Kristus augšāmcelšanos. Tad neatņemama sastāvdaļa, ko liek galdā ir kuliči.
Mana vecmāmiņa savu recepti nodeva manai mammai, mamma to nodeva man. Es uzreiz atceros, kā to darīja mana mamma, kā vecmāmiņa. Atceros, kā vecmāmiņa apturēja mammu un norādīja, ka dara kaut ko nepareizi. Labāk darīt citādi, būs garšīgāk.
Kuliča pagatavošana ir viegla un sarežģīta vienlaikus, tam nepieciešami izsijāti kviešu milti, olas, sviests, piens, cukurs, sausais raugs, vaniļas cukurs, rozīnes un sāls. Daudzumu Larisa neatklāj, vien noteic, ka internetā to var atrast itin viegli.
Kulināriju Larisa sauc par savu hobiju un arī meditāciju vienlaikus. Tas ļauj aizmirst to, kas notiek dzimtenē. Larisa sāk ierauga pagatavošanu – siltā pienā iemaisot raugu, miltus un cukuru.
Pie mums kuličus pirms Lieldienām saimnieces parasti cep naktī. Pēc tam kad apkopta māja, viss tīrs, uzposts. Mājinieki guļ un tad sākas šis process. Kuličs ir ēdiens, kura gatavošana prasa labestību, siltumu. Tajā ieliekam savas labās emocijas, lai ģimene paēdusi,, lai miers pasaulē. Visa laba vēlējumus ieliek kuličā.
Kad ieraugs siltumā dubultojies, tam pievieno izkausētu sviestu, ar cukuru sakultus olu dzeltenumus, saputotu olas baltumu, miltus.
Protams, gribētu to visu darīt mājās. Bet dzīve tā izkārtojusi, ka šobrīd manas mājas ir Latvija. Es dzīvoju Dnipro, agrāk Dņepropetrovska. Pilsēta, kas robežojas ar Doņeckas apgabalu, un mēs jau sen dzīvojām spriedzē, sajūtot mūsu zemē nelūgtus ciemiņus mūsu zemē. Mums nav skaidrs, kāpēc tā notiek.
Ukrainiete kuličā ieliek visu labo, ko grib vēlēt savai ģimenei, tuvajiem, radiem, draugiem, Latvijai. Te ir manas mājas, saka sieviete novēlot Latvijai plaukt un zelt, bet vienlaikus cerot uz drīzu iespēju atgriezties mājās. Larisas mīlestības uzlādēto mīklu vēl reizi uzraudzē, tad pievieno rozīnes, atkal uzraudzē. Divreiz uzraudzēto mīklu liek formā un cepties. Vispirms uz desmit minūtēm 100 grādos, pēc tam uz 25 minūtēm 180 grādu temperatūrā. Vēl karstu kuliču pārklāj ar glazūru un atdzisušu bauda Lieldienu rītā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
