"Teica, ka tas esot liels suns!" Ģimene ar Džeka Rasela terjeru paliek aiz Brīvdabas muzeja vārtiem
Paņēmām līdzi suni, bērnu. Braucām uz to gadatirgu. Iegādājāmies biļetes turpat uz vietas. Un, ejot iekšā, stāv priekšā sieviete, kas pārbauda biļetes, un saka, ka, nē, ar suni nevar iet. Sunītis mums nav liels – Džeka Rasela terjers. Un sēdēja ratos iekšā, apakšā. Un, jā, nekādi nelaiž, saka, ka nedrīkst, noteikumi tādi. Kāpēc mēs ņēmām? Tādēļ, ka mēs pirms diviem, trim gadiem bijām braukuši, arī teica, ka nedrīkst, bet ielaida, jo mums bija maisiņi un apsolījāmies, ka aiz sunīša savāksim. Ar tādu domu arī braucām, ka varēsim tikt iekšā.
Tobrīd uz vietas atradās arī iestādes direktore, kura atnākusi un atzinusi, ka Lāsmas ģimenes mīlulis esot liels suns. Ja būtu bijis čivavas izmēra dzīvnieks, tad vēl varētu apsvērt ģimenes ielaišanu muzeja teritorijā.
Lāsma uzskata, ja reiz maksas apskates vieta atrodas zem klajas debess un brīvā dabā un suņa saimnieks apņemas pieskatīt savu mīluli un sakopt aiz viņa, kāpēc gan ģimenes un pārīši, un citi tūristi nevarētu apmeklēt tamlīdzīgas vietas ar saviem četrkājainajiem mīluļiem.
Neviens normatīvais akts neregulē kaut ko attiecībā uz suni pēc tā izmēra. Džeka Rasela terjera sunītis ir mazs sunītis, ja vien viņš nav ļoti pārbarots, jo viņa svars vidēji ir apmēram septiņi kilogrami.
Zāļu ražotāji suņus kategorizējot pēc to svara un vecuma, nevis lieluma. Runājot par dažādu publisku vietu apmeklēšanu, veterinārārste uzskata, ka arī šeit nepieciešama strikta un skaidra pozīcija. "Ko viņi uzskata par mazu, ko viņi uzskata par lielu. Ko viņi laidīs iekšā, ko viņi nelaidīs iekšā. Jo pats nepatīkamākais ir tomēr labi zināt, ka tavs sunītis ir mazs, aizbraukt līdz kaut kurienei un uzzināt tajā brīdī, ka viņš, izrādās, ir milzīgs. Un tikai tāpēc viņš kaut kur netiek ielaists. Nu, šis ir aplami un pilnīgi nepareizi."
"Bez Tabu" kolēģe Alise Kubiloviča nu jau sešus mēnešus kopīgās pastaigās un atpūtas izbraucienos dodas kopā ar meitiņu un aptuveni gadu veco mini pūdeli Rūbiju. Arī Alises ģimene reiz pusceļā bija spiesta pārdomāt savu galamērķi, kurā suņi neesot gaidīti. Nolemjam kopīgi pārliecināties, vai minipūdeļa Rūbijas izmērs izturēs brīvdabas muzeja darbinieku sejas kontroli un varēsim braši iesoļot iežogotajā teritorijā.
Ar sunīti gan nevarēsiet iet iekšā. [..] Muzejā bez sunīšiem. Ne pavadiņā, ne somiņā, nekā. [..] Noteikumi ir visiem vienādi.
Tūrisma nozares pārzinātājs un pasaules apceļotājs Aivars Mackevičs uzskata, ka Latvijā šobrīd novērojama pozitīva tendence, arvien vairāk radot suņiem draudzīgās vietas. Līdz Eiropas lielo pilsētu līmenim gan esot jāpaaugas.
Piemēram, aplūkojot Turaidas muzejrezervāta noteikumus apmeklētājiem, suņiem ieeja nav liegta. Tiesa gan, suņiem jābūt pavadā un ar uzpurni, neatkarīgi no to lieluma. Ekspozīcijās telpās ievest suņus aizliegts. Arī Rundāles pils teritorija ir suņiem draudzīga. Obligāti nepieciešama pavada, bet uzpurnis – tikai dusmīgākajiem astes luncinātājiem. Protams, ekskrementu savākšana ir pašsaprotama lieta.
Un tieši suņu saimnieku pašizglītošanās un arī attiecību uzlabošana ar apskates objektu uzturētājiem ir primārās lietas, kas veicinātu suņiem draudzīgo vietu uzviju, tā uzskata Mackevičs.
Jā, nu, muzejam ir noteikumi, kas paredz, ka tomēr suņus ievest nedrīkst. Diemžēl nevar ievest. Ir jāsaprot, ka šeit tomēr ir muzejs, viens no senākajiem savas nozares muzejiem Eiropā. Un tiešām šeit ir tā vieta, kur ir sakoncentrētas vissenākās Latvijas teritorijā sastopamās ēkas ar visu no tā izrietošo.
Eksponātu un arī apmeklētāju drošība esot galvenie faktori, kāpēc teritorijā suņi ir tabu. Tiesa gan, līdz šim pieļauti vairāki izņēmumi, piemēram, tūristi, kuri ieradušies apskatīt muzeja teritoriju ar saviem mīluļiem, kuri esot ievietoti īpašās suņu kastēs.
Brīvdabas muzeja vadība gan sola līdz rudenim izstrādāt jaunus noteikumus, kas varētu būt krietni labvēlīgāki tieši apmeklētājiem ar suņiem.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
