Kopš kara sākuma "Vaivaros" ārstējušies 88 ukraiņu karavīri

Murgi gluži nerādās, bet pie garām lidojošu lidmašīnu skaņām gan ir jāpierod, tā saka ievainotie Ukrainas karavīri, kuri gūto traumu dēļ atgriezties iepriekšējā dzīvē pilnvērtīgi nevarēs nekad.

Katrs no 12 ievainotajiem Ukrainas aizstāvjiem, kuri tieši patlaban ārstējas "Vaivaros", bez minstināšanās var nosaukt divus datumus – dienu, kad aizgāja karot, un dienu, kad tika ievainots.

Vladimirs dzimteni pret krievu okupantiem aizstāv jau kopš 2015. gada. Viņš ir profesionāls karavīrs. Pēc septiņiem gadiem frontē liktenīgs viņam izrādījās 16. aprīlis.

Vladimirs

Ukrainas karavīrs

"Bija dots uzdevums – glāb biedru, un mani ievainoja. Biedrs arī dzīvs, viss labi. Viņš jau gaida rindā, lai brauktu šurp uz rehabilitāciju. Viņam arī kreisā kāja…"

Sašauts augšstilbs, bojāts nervs, neklausa pēda. Par spīti ievainojumam, karavīrs saka – pie pirmās iespējas atpakaļ uz fronti.

"Puišus ievaino, viņi ārstējas, jāpapildina rindas. Vienmēr ir bail! Lai ko neteiktu, nebaidās tikai muļķis. Baidīties ir cilvēcīgi," saka Ukrainas karavīrs, taujāts, vai nav bail.

To neslēpj arī citi ievainotie. TV3 Ziņas runāja ar vēl diviem no viņiem – abi brīvprātīgie. Kāzu fotogrāfs un automehāniķis. Abi – arī Vladimiri. Viens zaudējis roku, otram nekustas pirksti.

"Pēc 24. februāra dzīve kardināli izmainījās. Taisījos uz darbu, bet paziņoja, ka sācies karš. No manas pilsētas līdz Baltkrievijas robežai, no kurienes viņi iebrauca, ir ap 80 kilometriem. Ap vieniem dienā krievu kaujinieki jau bija pie pilsētas robežas, aptuveni 15 kilometru attālumā. Tur viņus arī apturēja, un tā sākās karš. Man liekas, ka viņi vispār nezināja, kur Ukraina uz kartes atrodas. Viņus kā aklus kaķēnus atveda un pateica – lūk, šaujiet!" stāsta Ukrainas karavīrs Vladimirs.

Kara komisariātā viņš pieteicās jau pēc dažām dienām. Saka – nomirt var arī mājās, ja atlido raķete. Karojot vismaz no manis kāda jēga!

"Lai noticētu, ka ir karš, jābūt tur. Jādzird gaisa trauksmes, kad blakus, nedod Dievs, sprādziens vai atlido mīna. Tikai tad sāc saprast. Tas, ko parāda kino, ir viens, bet nu jau filmas par karu vairs neskatīšos," saka abi Ukrainas karavīri.

"Mēs stāvējām pilsētas aizsardzībā ziemeļu virzienā, un mums gatavoja uzbrukumu. Pirms tā mūs apšaudīja veselu dienu, un viens no šāvieniem – nezinu, kas tas bija… mīnmetējs vai artilērija, kaut kas blakus uzsprāga, un man trāpīja šķembas rokā un kājā," stāsta pirms TV3 Ziņu uzrunātais Ukrainas karavīrs.

Divi pirksti joprojām nekustas. Vai varēs kādudien atkal remontēt mašīnas, nav drošs. Tomēr saka – neko nenožēlo.

Samierinājies ir arī otrs ievainotais. "Ko nu vairs izmainīsi," viņš saka.

"Tā bija nakts. Iebraucām vienā rajonā, gatavojāmies uzbrukumam, bet viņi izvilka mīnmetējus. Atlidoja mīna un norāva roku.Tur nebija vairs, ko glābt. Kauli sadragāti. Pēc tam jau tikai – ārstēšana, ārstēšana… Fantoma sāpes ir, es pilnībā jūtu visu roku, bet skatos – tās nav," stāsta viņš.

Vladimirs arī atzīst, ka pamatā jau visi brīvprātīgi devušies karot, neviens nespieda! "Tu brīvprātīgi aizgāji, izvēlējies šo ceļu, un tev tas jānoiet līdz galam," viņš saka.

Vladimirs atzīst, ka ikvienā cilvēkā ir bailes, un šīs bailes naktīs pamodina. "Guli, kaut ko nosapņo un iekliedzies… Kad attopies, kur esi, un sāc kontrolēt, tas pāriet. Bet kaut kur tur, iekšā, tas viss ir," viņš neslēpj.

Kaujas notiek attālumā. Acīs nevienam okupantam nav ieskatījušies. Bet, ja arī būtu tāda iespēja, karavīri saka – sarunai laiks sen jau ir nokavēts.

"Ko viņiem teikt! Viņi ir nozombēti cilvēki. Piedošanas nevar būt. Iznīcināt, un viss. Tā nav nācija… Daudz draugu gāja bojā. Daudz ievainoto, daudz smagi ievainoto. Daudzi paliks invalīdi. Daudzus nogalināja. Pirmajos mēnešos daudz jaunu puišu. Žēl viņu… Viņi mira godam, aizstāvot savu zemi," stāsta vēl viens TV3 Ziņu uzrunātais karavīrs.

Vēlēšanās visiem ievainotajiem tikai viena – lai karš drīzāk beigtos. Ar uzvaru, protams!

Un šķiroties dod mums norādi – montējiet kā vēlaties, bet sižets jāpabeidz ar Ukrainas karogu.