Šajā nedēļā sākās ilgi gaidītais ukraiņu pretuzbrukums okupantu spēkiem. Un šonedēļ Rīgā uz laiku tika slēgts ukraiņu bēgļu centrs, jo, nespējot politiski par naudas lietām vienoties Rīgas mēram ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru, to nākas pārcelt uz citām – mazākām telpām. Tikmēr ukraiņu, kuri dzīvo un strādā Latvijā, cer, ka karš beigsies un Ukraina uzvarēs.
"Nekā personīga" šonedēļ satika Ukrainā dzimušu uzņēmēju, kura mamma vēl nesen dzīvoja Mariupolē. Pēc pilsētas okupācijas, viņš centies mammu no ielenktās pilsētas izglābt. Viņš atklāj kā Krievu propagandas televīzijas izkrāpušas datus par Mariupoles iedzīvotājiem, lai vēlāk inscinētu it kā viņu glābšanu.
Mariupole. Dažas minūtes pēc tam, kad pilsētas Dramas teātrim trāpija okupantu raķetes. Šeit pagrabos no krieviem glābās simtiem vietējo iedzīvotāju.
Turpat netālu piecstāvu dzīvokļu mājā atrodas 81 gadu vecā Nineļa Lukjanenko. Te savu bērnību pavadījis viņas dēls Aleksandrs, kurš šobrīd ar ģimeni dzīvo un strādā Latvijā. Viņš rāda māju, kurā uzaudzis. Tās pagalms ir iznīcināts. No ēkas pāri palicis tikai karkass. Kopš kara pirmās dienas centies pārliecināt mammu bēgt, bet nesekmīgi.
"Lūk piltuve, kas trāpījusi pagalmā starp mājām un tur viņas balkons bija. Atrauti visi balkoni. Tas ir viņas nams. Māja, kur es uzaugu. Manas bērnības mājas. Viņa man teica, kad piezvanīju 24.februārī, ka mēs esam noguruši baidīties. Un mēs šo tēmu necilājām. 2.martā viņiem sākās masīvās apšaudes, tad pazuda elektrība, pazuda sakari. 3.martā es viņu vairs nespēju atrast. Un vairs nevarēju atrast nevienu, jo bija jau iznīcināta visa infrastruktūra."
Kad Mariupole nonāca okupantu ielenkumā, sakari pārtrūkuši. Aleksandrs ar saviem dēliem Latvijā "Telegram" kanālos meklējis brīvprātīgos, kuri organizējuši cilvēku glābšanu no Mariupoles. Daudzi to darījuši par maksu.
Uz jautājumu, kā atšķirt īstu brīvprātīgo no krāpnieka, Mariupolē dzimušais Aleksejs stāsta, ka īsts brīvprātīgais pirms tam neņem naudu, bet gan pēc tam. Pat, ja prasa lielas summas, viņi neņem priekšapmaksu. "Mums bija viens variants, Kad viņi atrod cilvēku, iesēdina mašīnā, iedod telefonu, viņš zvana un saka, ka mani savāca un esmu auto. Tikai tad pārskaiti pirmos 50%. Un atlikušos 50%, kad viņu atved uz Zaporižju. Vai Dņipru. Bija divi tādi habi, kas izveda Mariupoles iedzīvotājus," stāsta Aleksejs.
- Mariupolē dzimušais Aleksejs: Sākām ar 750 dolāriem.
- "Nekā personīga": Par vienu cilvēku?
- Mariupolē dzimušais Aleksejs: Jā. Un līdz 2500. To prasīja "stalkeri". Viņi tā sevi sauca. Viņi mērķtiecīgi apbraukā adreses, izlaužas caur visiem kontrolpunktiem un izved cilvēku. Bet bezmaksas brīvprātīgie ļoti ātri beidzās.
Paveicies, ka kopā ar mammu okupantu iebrukuma brīdī bijusi draudzene, kurai meita dzīvo Krievijā. Jau slēpjoties pagrabos, izdevies viņu sazvanīt. Kad Mariupole pilnībā nonākusi krievu rokās, abas kundzes no iznīcinātās pilsētas izvestas.
"Es mammu satiku uz robežas Narvā. Tas notika 7.maijā. No vienas puses bija prieks. No otras – redzēju, ka no viņas bija atlikusi burtiski puse no tā, kas bija. Jo bija bads. Viņa kafejnīcā burtiski raudāja par zupas bļodu un maizes škēli. Un tad rādīja to šķēli un teica, ka mēs tādu dalījām četriem cilvēkiem dienā. Varbūt arī gribu, lai viņa par to pati izstāsta, bet katru reizi arī esot šeit – mierīgos apstākļos – kad sākam runāt par šīm tēmām, viņa raud. Tas ir ļoti grūti."
Aleksandrs stāsta kā mammu un viņas draugus un paziņas Mariupolē apstrādājusi Krievijas propaganda. 2014.gadā viņa atbalstījusi ukraiņus, bet šo gadu laikā tas mainījies.
"Trakākais, ka mamma sazinas ar… Nu tagad vairs nesazinās, jo Ukrainas tīklu pilnībā izslēdza. Vēl pirms mēneša viņa runāja ar savām draudzenēm. Un viņas joprojām, neraugoties uz to ārprātu, kur viņi atrodas, viņi nav mainījuši savas domas, nav salūzuši. Tagad Mariupolē krustojumos stāv pārvietojamie televizori. Tādi lieli "KAMAZ", kuriem furgonu vietā ir televizors. Un pirmais, ko pēc okupācijas izdarīja, sāka rādīt krievijas televīziju. Cilvēki stāv rindā pēc ūdens un klausās Krievijas televīziju, kas saka, ka viņiem viss ir ļoti labi. Un vēl nedaudz un viss būs burtiski brīnišķīgi. Es piedāvāju savu palīdzību izbraukt uz Eiropu. Bet viņi teica, ka, neskatoties ne uz ko, uz NATO valsti viņi nebrauks."
Jau pēc izglābšanās Krievijas pirmajā kanālā demonstrēta šī filma. Filmēšanas grupa apstaigā Mariupoli, kur viņus visi iedzīvotāji sveic ar asarām acīs. Aleksandrs bijis pārsteigts, ka viena no filmas varonēm izrādījusies arī viņa mamma.
"Vesela filma. Kā meitene no DTR braukā pa Mariupoli un stāsta par to, ka viss jau ir mierīgi un labi, cilvēki laimīgi, un viss ir lieliski. Un tad es ieraugu savu mammu.
Šī tā saucamā žurnāliste paņem telefonu un mammai saka, ka meklē jūsu mazdēls. Un nolasa tekstu, ko es zinu – viņš raksīja. Mamma, protams, sāk raudāt. Viņi saka – atbraucām jūs izglābt. Bet ne šodien. Pēc dažām dienām. Mums tagad nav vietu. Viņi tur apskaujas, mierina. Es skatos – mamma tā labi saģērbusies," stāsta Mariupolē dzimušais Aleksejs.
- DTR "žurnāliste" filmā: Labdien, mani sauc Marianna. Ar mums sazinājās Sergejs. Jūsu mazdēls.
- Aleksandra māte filmā: Jā.
- DTR "žurnāliste" filmā: Raksta – vecmāmiņ, šis ir Serjoža. Mēs Tevi cenšamies izglābt. Ja vari, aizej līdz evakuācijas punktam un brauc uz Rostovu. Mēs Tevi tur satiksim.
- Aleksandra māte filmā: Kāda runa, man jau somas saliktas.
- "Es tā gribu tikt prom. Es tā nožēloju, ka iepriekš neaizbraucu. Cilvēki gāja kājām. Es nespēju, jo man 81 gads. Es nespēšu. Un ļoti nožēloju, ka iepriekš neaizbraucu, jo tā bumboja. Tas ir genocīds. Nav vārdos izsakāms, kas ar cilvēkiem izdarīts. Šeit mana māja. Es te dzīvoju ceturtajā stāvā. Tur viss sabrucis," stāsta Aleksandra māte.
- DTR "žurnāliste" filmā: Tad līdz pirmdienai, gaidiet mūs. Mēs pēc jums atbrauksim.
- Aleksandra māte filmā: Es būšu jums ļoti pateicīga. Liels jums paldies.
- DTR "žurnāliste": Viss ir labi. Viss labi.
Mariupolē dzimušais Aleksejs, redzot attiecīgās filmas kadrus, neslēpj dusmas, norādot, ka dezinformatorus "ar plikām rokām pārrautu uz pusēm. Tā taču ir dzīvnieciski. Ko šeit iespējams just?"
Viņš esot jautājis mammai, kas tur bija, uz ko viņa atbildējusi – atbrauca kaut kādi jaunieši, teica, ka brīvprātīgie, kopā pieci cilvēki, no kuriem divi ir bijuši ar kamerām. Pirmais kanāls. Viņi izveidoja neīstu (brīvprātīgo) kontu "Telegram", kur cilvēki sūtīja savu radinieku koordinātes, kurus vajag izvest, viņi šīs adreses apbraukāja, filmēja klipiņus un tad aizbrauca.
"Es prasu – viņi kādu ūdens pudeli atveda vai maizes klaipu? Nē, nē. Nekā nebija. Kad atbrauca, tad teica, ka pie tevis ir atbraukuši. Tu tikai pārģērbies. Uzvelc ko labāku. Un visi tādi priecīgi viņus sagaidīja – paldies Dievam jūs beidzot esat atnākuši," stāsta Aleksejs.
Viņš turpina: "Un viņa kā tanks izspiež visas emocijas un asaras. Mēs jūs noteikti aizvedīsim. Oi, mēs jūs tā gaidījām. Un es saprot, ka daļēji tur ir īstas emocijas no cilvēka, kurš sēž zem bumbām. Un tad atbrauc jauna meitene, kas vienkārši pelna naudu ar to, ka no kāda izspiedīs asaru. Un cilvēki reāli to visu izdarīja, izmantojot neīstu brīvprātīgo kontu. Mamma, protams, bija šokā, kad es pateicu, ka tas bija "Pirmais kanāls". Es teicu – tevi vienkārši nofilmēja aģitācijas video. Tas vispār ir normāli? Un viņi apbraukā patvertnes – vēl un vēl adreses. Un visiem apsola, ka mēs noteikti pirmdien 100% jūs savāksim. Bet tagad ejiet un sēdiet tālāk," stāsta Mariupolē dzimušais Aleksejs.
Līdzīgi kā Alekseja mamma, daudzi Latvijas krievvalodīgie joprojām dzīvo Maskavas veidotajā un uzturētajā informatīvajā telpā. Lai situāciju labotu, TV3 šonedēļ sāka jaunu projektu – ēterā redzamas ziņas krievu valodā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
