MMA cīkstonis Aleksandrs Čižovs – jauns, ambiciozs, mērķtiecīgs un īsts savas zemes patriots
Portālam "tv3.lv" interviju sniedza latviešu jaukto cīņu mākslu (MMA) cīkstonis Aleksandrs Čižovs, kurš kļuvis par pirmo latvieti spēcīgajā "Professional Fighters League" (PFL) organizācijā. Vairāk par to, kā arī par pašu MMA sporta veidu un viņa paša dzīvi.
Aleksandrs Čižovs ir Latvijas cīkstonis, kas apveltīts ar augstu atbildības sajūtu, jo apzinās, ka nes Latvijas vārdu pasaulē.
Īsts savas zemes patriots – tāds, kurš pēc cīņas neatkarīgi no rezultāta ap pleciem būs aplicis Latvijas valsts karogu!
Ambiciozs un pārliecināts par savām spējām būt starp pasaules labākajiem cīkstoņiem. Pareizie dzīves lēmumi mēdz būt tikai loģiski. Motivācijas pilns pārsteigt pasauli – tā sevi raksturo pats Aleksandrs Čižovs.
Sāksim ar pirmo jautājumu – kā tu pats sevi raksturotu?
Esmu cilvēks, kuram nepatīk runāt daudz par sevi, bet, ja man jāatbild uz šo jautājumu, tad es sevi raksturotu trīs vārdos – jauns, ambiciozs un mērķtiecīgs.
Kas tavā sporta dzīvē šobrīd ir vissvarīgākais?
Man noteikti vissvarīgākais šobrīd ir cīnīties visaugstākajā līmenī ar pasaules labākajiem cīkstoņiem, būt numur viens MMA cīkstonim pasaulē un pārstāvēt savu zemi Latviju, jo nekautrēšos teikt, ka esmu īsts savas zemes patriots!
Jauktā cīņu māksla ir sporta veids bez noteikumiem. Vai vari pastāstīt nedaudz vairāk par šo sporta veidu?
Es nevaru teikt, ka šajā sporta veidā nav noteikumi, tie ir, bet maz. Šajā cīņu sporta veidā ir apvienoti vairāki cīņu stili: karatē, džiudžitsu, bokss, kikbokss, džudo utt. Mūsdienās MMA cīkstoņiem ir jābūt ļoti universāliem, lai konkurētu ar labākajiem.
MMA ir trīs raundi pa piecām minūtēm, bet titulcīņās pieci raundi. Tas ir pilna kontakta sporta veids, taču sitieni zem jostas vietas, acīs mērķēti sitieni ar atvērtiem pirkstiem, speciāli vērsti sitieni uz muguru, matu raušana un sitieni pa pakausi ir noteikumi, kas ir aizliegti MMA cīņā.
Kā tu pievērsies MMA sporta veidam?
Līdz 12 gadu vecumam cīņu sports mani neuzrunāja. Viens "Rokija" filmas vakars ar tēti, to pēkšņi mainīja."Rokijs" mani iedvesmoja, tētis solīja, ka mani aizvedīs uz vienu boksa treniņu. Nākamajā rīta es attapos boksa treniņā un sapratu, ka bokss kļūs par manu turpmāko sporta veidu.
Boksā es kļuvu par Latvijas čempionu, tad sekoja laiks, kad UFC bijušais čempions Konors Makregors izsauca milzu interesi par MMA cīņu sporta veidu visā pasaulē, kas mani ierāva iekšā šajā sporta veidā, sāku sekot līdzi cīņām un analizēt cīkstoņus.
Sāku saprast, ka vajag pārbaudīt sevi. Zināju, ka mans draugs bija sācis iet MMA, tāpēc nolēmu ar viņu kopā aiziet uz vienu treniņu. Mana karjera boksā beidzās pēc viena treniņa MMA. Es gribēju rīkoties, kā saka priekšā mana sirdsbalss un tas bija – MMA.
Kāda bija tava MMA pirmā amatieru cīņa, atceries?
Atceros ļoti labi. Mana pirmā cīņa bija 15 gados. Toreiz man ļoti līdzīgā cīņā tika piešķirts zaudējums pēc punktiem citam latviešu MMA cīkstonim – Daņikam Vesnenokam. Šobrīd ar Daņiku esam labi draugi. Mēs viens otru atbalstam, motivējam un turpināt augt kopā.
Kā tu gatavojies cīņai ar gaidāmo pretinieku?
Kā jau iepriekš minēju, MMA ir universāls sporta veids. Mana komanda ir liela, kas man palīdz sagatavoties cīņām. Man ir vairāki treneri, piemēram – džudo, boksa, kikboksa u.c. Gatavojoties cīņai man ir divi etapi.
Pirmais etaps, kad Rīgā aizvadu treniņus ar personīgajiem treneriem un strādāju ar fizisko sagatavotību. Otrais etaps ir nometne ārzemēs (atšķirībā, kur notiks nākamā cīņa), kurā aizvadu kopīgus treniņus ar labi zināmiem cīkstoņiem pasaulē, kas maksimāli palīdz sagatavoties cīņai – izturības treniņi, sparingi un nākamā pretinieka analizēšana. Ja es vēlos būt starp elites cīkstoņiem pasaulē, tad man jātrenējas ar pasaules labākajiem.
Tu minēji, ka tava komanda ir liela. Vai vari pastāstīt vairāk?
Visus manus panākumus var attiecināt uz komandu. Bez savas komandas es nebūtu tur, kur esmu tagad! Paldies manam menedžerim Pāvelam Saharevskim, bez viņa profesionālā darba es nebūtu sasniedzis tādas virsotnes. Visu cieņu maniem treneriem Igoram Mesmeram, Andrejam Maslovam un Aleksandram Šmeļovam, kuri mani izaudzināja līdz pasaules līmeņa cīkstonim. Īpaši gribu uzsvērt mūsu komandas galveno palīgu, kurš ir blakus mums jau no pirmās dienas Ivaram Toroni un viņu brendam "Lucky Thirteen", kā arī "Big Fish Boxing".
Zināms, ka Konoram Makgregoram pirms cīņas nepastāv māņticības un rituāli, jo viņš uzskata, ka tas viss ir izdomāts un nekas tāds neeksistē, tas tev nevar palīdzēt uzvarēt. Kā ir ar tevi?
Aptuveni līdz 18 gadiem man bija viens interesants rituāls – doties uz mežu, kas ļāva atslēgties no uztraukuma un bailēm. Tagad man ir citādi, vairāk paļaujos uz realitāti nekā domāju, ka pastaiga mežā man palīdzēs uzvarēt. Vienreiz aizmirsīsi aiziet uz mežu, tad galvā sāksi domāt, ka cīņu esi zaudējis pirms neesi sācis cīnīties. Labāk izvairos no tā. Smejas.
Šobrīd tu esi parakstījis līgumu ar ASV cīņas organizāciju "Professional Fighters League" (PFL), vēsturē ieejot kā pirmais Latvijas cīņu sportists šajā organizācijā. Kā tu nonāci šajā līgā? Tas bija nokrist kā no mākoņa?
Var tā teikt. Tas bija jūnijs. Atceros, ka ar draugiem atpūtos, jo cīņas šovasar nebija plānotas. Pēkšņi, kādā jaukā sestdienas rītā sekoja negaidīts telefona zvans no Pāvela (menedžeris – red.), kas bija liels pārsteigums.
Cerēju, ka nav nekā slikta noticis, ar satraukumu atbildēju zvanam, un menedžeris pastāstīja par lielo iespēju būt PFL, uz galda liekot man piecu gadu līgumu ar šo organizāciju.
Pajautāju trīsreiz menedžerim, vai ziņa ir patiesa un mani "nemuļko". Menedžeris šo informāciju vēlreiz apstiprināja un teica, ka pirmā cīņa tev varētu būt 20. augustā. Es zināju, ka neesmu izcilā formā, taču tajā brīdī mani tas neuztrauca, jo tāda iespēja arī vairāk varēja nebūt, tāpēc lēcu iekšā nezināmajā.
Spēcīgajā PFL līgas pirmajā cīņā debitēji ar fantastisku uzvaru, kurā ar žņaugšanas paņēmienu uzveici Omaru Huseinu. Cīņā izskatījies pārliecināts par sevi, tā bija?
Es biju pārliecināts par sevi. Es tā nebiju nekad juties cīņas laikā. Uz brīdi man šķita, ka es dzīvoju sapnī un spēlēju datorspēli. Vissvarīgākais man bija kā es izdzīvoju šo mirkli.
Tev bailes vai satraukums netraucē?
Satraukums un bailes man nav, kā tautā saka, es nebaidos dabūt pa "purnu". Smejas. Visvairāk mani nomoka domas, kad pieceļos cīņas dienā domājot par to, kas notiks, ja es zaudēšu cīņu, taču tās domas ātri izklīst, kad esi ceļā uz cīņu, tad esi pilnībā fokusējies un koncentrējies darbam.
Kas ir tavs lielākais iedvesmas avots, lai cīnītos?
Ģimene ir mans iedvesmas avots, kura man spēj rast mierinājumu un atgūt spēkus, lai turpinātu cīnīties augstākajā līmenī.
Tu esi cīkstonis, ko tev tas nozīmē?
Man ir 24 gadi, un tā ir mana dzīve. Daudziem to esmu atkārtojis un atkārtošu vēlreiz. Mans mērķis, kā cīkstonim ir dzīvot aktīvi līdz pēdējai savai dzīves dienai.
Daudziem cīkstoņiem ir iesauka. Tev tāda ir?
Jā! Paldies maniem treniņu biedriem ārzemēs, kas spontāni sāka saukt mani par – "The pretty boy" (no latviešu: "Skaistais puisis").
Atgriežoties atpakaļ pie PFL un UFC, tad spēku samēri šajās organizācijās ir līdzīgi?
Protams, ka auditorija UFC organizācijā ir daudz lielāka nekā PFL. Taču, ja mēs salīdzinām tieši cīkstoņus, tad teikšu godīgi, ka šobrīd PFL līgā daži cīkstoņi ir par galvu tiesu pārāki nekā UFC. Pēc manām domām šajās organizācijās spēku samēri ir līdzīgi.
Uz karstām pēdām ejot tālāk, UFC ir tavs mērķis?
Kādu dienu es cīnīšos UFC oktagonā. Mans mērķis nav atzīmēties ar vienu vai divām cīņām, bet cīnīties tur visaugstākajā līmenī. UFC vēlos ierasties ar augstākajām ambīcijām, lai cīnītos par čempionu tituliem un sasniegtu savu karjeras augstāko punktu.
Nobeigumā – lai tev izdodas viss iecerētas un turpini nest Latvijas vārdu pasaulē.
Paldies! Tiekamies virsotnē.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
