Regīna Devīte: Es mežā kliedzu: "Tas nevar būt! Tas nevar būt!"

"Es ļoti priecājos. Protams, pēc tam man radās šaubas, kā tas būs, ka otrreiz iekāp tajā pašā upē," tādas sajūtas Regīnu pārņēma, uzzinot par seriāla atgriešanos.

Savukārt pēc pirmās sērijas noskatīšanas Regīna teic: "Man ļoti patika pirmā epizode. Es smējos. Par kolēģiem un sevi. Veiksmīgs pieteikums. Tāda ar intrigu, humoru. Man bija liels prieks skatīties. Paldies Intai (režisore Inta Gorodecka – red.) bez viņas jau nekas nebūtu. Es vispār apbrīnoju, kā viņa visu to izdomā. Es nevienu notikumu nebūtu varējusi izdomāt. Varbūt darbības gaitā kādu nieku, bet visu to kopā!"

Ar Regīnu sarunājamies uz Bīriņu pils balkoniņa, kur paveras skats uz lapeni un ezeru, kurā ir notikušas ne vienas vien "UgunsGrēka" kāzas, tāpēc arī sarunu sākām par kāzām.

"Šad tad sprāga, šad tad laimīgi apprecējās, kā jau kuru reizi sanāca," skatoties uz skaisto lapeni, smaidot nosaka Regīna.

Jūs sakāt un tāpat arī teica režisore Inta Gorodecka, par otrreizēju kāpšanu upē, bet šķiet, ka skatītājiem tie pieci gadi nav radījuši sajūta, ka jūs neesat bijuši.

Jā, skatītāji skatījās, seriālu rādīja kaut kad naktīs un vēl kaut kur rādīja, es jau nezinu kur, jo pati visu nepārzinu, protams, pati neskatos atkārtojumus, acīmredzot tāpat vien jau nekas nenotiek. Skatītājs joprojām seko varoņu gaitām. Skatās iepriekšējo "UgunsGrēku", līdz ar to arī tika pieņemts šāds lēmums, ka vajadzētu kaut ko vēl druscīt.

Es gan pati personīgi biju ļoti atvadījusies. Es sapratu, ka tagad viss, un es mēģināju iziet no Zentas tēla – pārkrāsoju matus, nogriezu poniju, kas tagad ir uzķemmēts uz augšu, un gribēju sākt citu dzīvi. Padzīvoju. Nekas slikts nenotika, ka es atgriezos.

Jums ir monoizrāde "Visa dzīve priekšā", kas veidota pēc Romēna Garī romāna motīviem.

Monoizrāde ir veca. Tā bija vēl tajā laikā, bet tā katrā ziņā ir ļoti izdevusies. Es ārkārtīgi ilgi spēlēju. Tagad jau man vairs nav problēmu. Agrāk es ļoti cīnījos, lai atkārtotu to tekstu, 30 lappuses vienam pašam. Man ir monoizrāde, esmu arī jaunajā Valmieras teātra izrādē, kurai ir liela popularitāte, "Kalendārs mani sauc". Tāpat jau kāds darbiņš ir. Tā jau nav. Lai gan tiešais darbs man ir administratīvais (izrāžu vadītāja Valmieras teātrī – red.) un visa mana aktiera būšana ir tādas debesu dāvanas, režisoru dāvanas. Tas tāds prieka darbs.

Uz mono izrādēm nāk pie Regīnas Devītes vai pie Zentiņas?

Es nezinu, ko viņi tur nāk. Katrā ziņā viņi man saka paldies pēc izrādes arī par "UgunsGrēks" Zentu. Izrāde ir ļoti nopietna. Parasti visa zāle raud, jo tā ir veidota pēc Romēna Garī romāna "Visa dzīve priekšā" motīviem.

Un uz ielas?

Uz ielas… atskatās. Šad tad palūdz selfijus. Mazāk, nekā kad aktīvi bija televīzija. Es jau iespēju robežās arī neatsaku, jo es saprotu, ka cilvēkam tas ir tāds prieks. Tas jau ir pēc garastāvokļa. Gadās, ka kādreiz es samulstu, esmu domās nogrimusi un tad domāju, kas tas tāds bija.

Kāda tagad ir Zentiņa?

Viņa cīnās. Viņa grib kaut ko skaistu dzīvē, kā jau mēs visi. Tikai viņai tie līdzekļi – kā vienmēr, kā vienmēr… Es domāju, ka daži pārsteigumi noteikti būs.

Vai bija kaut kādā veidā jāpārkāpj pāri sev atgriežoties?

Ne īpaši. Man bija tikai bail, vai atkal varēšu, jo tiešām biju svēti nolēmusi aiziet no visa. Tad, kad ieslēdz kameru un saka, lūdzu, tad manī kaut kas parādās, tāds kā klikšķis ieslēdzas, un sāku justies kā Zenta. Mēs izmēģinām. Tas ir ļoti dīvaini. Mēs izmēģinām epizodi, ko Inta pakoriģē, un tad, kad sākās filmēšana, šad tad izdaru tādas lietas, ko mēģinājumā nedarīju. Atnāk Zenta.

Kodols esam palikuši. Klāt ir arī jaunie. Un jaunie vairāk risina savas lietas. Viņiem ir paralēlās dzīves. Kaut kas notiek. Bet mēs jau vairāk savā starpā. Jaunajiem ir mīlestība un viss pārējais. Mums arī, protams, bet mums arī citas darīšanas ir ļoti svarīgas. Tāpēc Zentai jau nav īpaši daudz laika izsekot jauniešu privātai dzīvei, jo viņa ir ļoti aizņemta ar sevi.

Vai arī tagad Zentai ir liels filmēšanās laiks? Zenta bija ar visiem aktieriem, kaut mazā, garāmejoša epizodē, pateikt kādu komentāru vai fonā būt ar savu izteiksmīgo skatienu un pat bez vārdiem varēja saprast, ko Zenta domā.

Man šķiet, ka jā. Ar jauniešiem man ir tādi mazi krikucīši. Šodien, preses dienā, Zentai ir tikai viena maza epizode, es fonā slauku. Es jau teicu, ka nebraukšu, lai neredz, kā mokos. Kāds pazemojums, varēja taču būt galvenā epizode. Ir jau reizes, kad nesanāk. Nesanāk vienreiz, nesanāk otrreiz un trešo reizi. Slaucīšana, ceru, man fonā sanāks. (sirsnīgi smejas)

Es biju svēti pārliecināta, ka man jāatbrauc tikai tikties ar žurnālistiem.

Vēl pirms filmēšanas Regīna paceļoja pa Zviedriju, kur viņai patīk atgriezties vēl un vēl. Viņa ir pārliecināta, ka uz Zviedriju brauks atkal, valsts ir tik liela, ka visa mūža nepietiks, lai visu apskatītu.

"Tad, kad es nolaižos Rīgas lidostā, tad es kā ligzdā jūtos," smaidot stāsta Regīna.

Tāpat kā atgriešanās Zentiņas lomā?

Gribētos jau kaut ko citu nospēlēt, bet vienmēr saku, ka tur augšā viss ir sakārtots. Tur viss ir nolemts un izlems. Mēs tikai tā druscītiņ varam par vienu metru pabīdīt. Es tādā ziņā esmu fatāliste. Nejaušību nav. Es varēju arī te nebūt.

Tas pats "UgunsGrēks", tad, kad mani uzaicināja, tad taču bija maza epizodīte, jo Mildai (aktrises Ilzes Vazdikas atveidotais tēls seriālā – red.) vajadzēja kaut kādu privāto dzīvi. Viņai vajadzēja vienkārši vedeklu. Tā tas sākās. Tā tas izdevās. Nu labi. Vai Zentas tēls man traucē citiem tēliem. Es domāju, ka ir aktieri, kuriem visu mūžu negadās. Nu lai tā būtu Zenta! Par ko ne?

Cik gadus jūs strādājat Valmieras teātrī?

Man vienmēr ar gadiem grūti. No 1978. Tik sena, ka es pat vairs neatceros.

Valmieras teātris vienmēr ir bijis jūsu teātris?

Tikai mans, bet par visu ir jāpasakās "UgunsGrēkam". Ja nebūtu "UgunsGrēka", tad mēs te nesarunātos. Es nedomāju, ka jūs brauktu uz Valmieru painteresēties, kā man tur klājas un ko es tur spēlēju. Tas nav nekas tāds. Tā ir likumsakarība, cik skatās televīziju un cik ir zālē skatītāju uz izrādi.

***

Pēc pirmās seriāla "UgunsGrēks. Atgriešanās" epizodes noskatīšanās Regīna, mazliet sagurusi no uzmanības, smaidot teic:

Visiem paldies. Visai komandai, paldies, jo tik daudz tika strādāts un ar milzīgu sasprindzinājumu. Tā sistēma bija pilnīgi citāda, nekā filmējot paviljonā (iepriekšējās sezonās visa filmēšana nenotika Bīriņu pils telpas – red.). Viss bija krustām un šķērsām. Te ikviens ir svarīgs, lai kaut kas tāds notiktu. Aktieris ir tas, kas padara to darbu redzamu un tas nav pats galvenais.

Ir vecā Zentiņa atpakaļ?

Izskatās, ka viņa ir vēl trakāka palikusi. (sirsnīgi smejas) Viņa tāda muļķīga! Es skatījos un domāju, vai tiešām dzīvē ar’ tāda izskatos? Es esmu pieradusi. Sākumā man bija kauns skatīties uz sevi, jo cilvēkam vienmēr, dzirdot savu balsi vai skatoties uz ekrānu, tas iekšējais redzējums uz sevi ir pilnīgi cits. Un ir ļoti grūti sevi pieņemt no malas. Izklausās, ka es salīdzinu, bet es nesalīdzinu, zinu, ka Odrija Hepberna nekad neskatījās. Viņa taču ir skaistule, brīnišķīga aktrise. Viņa neskatījās.

Bija doma, ka es tikšu vaļā no Zentas tēla, bet nu kādu brītiņu padzīvosim. Nav jau slikti. Ir jau jauki. Es ar prieku to daru. Es vienmēr to esmu teikusi un es atkārtošos, ka saraudināt otru varam viens un divi, bet sasmīdināt ir grūtāk. Ja Zentai tas izdodas, tad man ir prieks.

Mēs, latvieši, esam diezgan atturīgi un ir grūti pasmieties par sevi. Man šķiet, ka man tajā Zentas tēlā reizēm izdodas arī par sevi, nevis tā tīšām, bet arī pasmaidīt. Režisore ir sagādājusi materiālu, un ir kur izpausties.

Mūsu sarunu pārtrauc garām braucošais busiņš, no kura Regīnai tiek pamāts, un viņa smaidot atmāj pretī.

"Tas ir mans puķu dāvinātājs", smaidot stāsta Regīna.

Šādu seriāla atrādīšanu skatītājiem klātienē var salīdzināt ar teātra izrādi, pēc kuras tiek dāvināti ziedi. Seriālu jau katrs skatās savās mājās un šis prieks izpaliek gan ziedu saņēmējam, gan pašam dāvinātājam.

Uz skatuves arī vairs nav tā mode, ka nes ziedus. Varbūt, ka kolēģiem ir cita pieredze, bet, cik esmu redzējusi, tad tādi skatītāji, kuri tevi nepazīst, ļoti reti nes ziedus. Žēl… man patīk puķes. Bet ir, protams, kādreiz gadījumi, ne par visiem var tā teikt. Cilvēki pat speciāli starpbrīdī gaida un pasniedz ziedus. Bet tā, kā bija kādreiz, tā jau vairs nav. Viss mainās.

Seriālu "UgunsGrēks. Atgriešanās" skaties no 10. oktobra platformā Go3, Šī ir jau 18. seriāla sezona. "UgunsGrēks" ir visu laiku populārākais un skatītākais latviešu seriāls.